Jaunums - Aidaho sērijas grāmatu komplekts

No šodienas laurenlynx.lv internetveikalā iespējams iegādāties visu četru Aidaho sērijas romānu komplektu.
Visas grāmatas ar autores ierakstu, skaisti sapakotas vienā kastē un pārsietas ar koši sarkanu svētku lenti.
Paliec zem eglītes sev vai dāvini.

Iepriecini sevi un mīļos


Vai arī tavās mājās jaunas grāmatas iegāde ir svētki? Pasūtot grāmatas laurenlynx.lv interneta veikalā, tās vienmēr saņemsi akurāti un ar mīlestību iepakotas. Iegādājoties dāvanu komplektus, neizpaliks arī svētku lenta. Pērc sev un dāvināšanai!


VIENĪGI TU

Elizabetei bija septiņpadsmit, kad piepildījās viņas vēlēšanās – zaudēt nevainību ar vīrieti, kuram pieder viņas sirds. Ja vien šis vīrietis nebūtu viņas brāļa labākais draugs. Ja vien viņus ar Hanteru nešķirtu desmit gadu starpība. Ja vien nākamajā dienā viņš nebūtu aizlaidies pāri visai Amerikai, nepasakot ardievas. Tagad Lizas sirdī ir palikušas tikai atmiņas un vilšanās par sapni, kam nebija lemts piepildīties. Vai ir iespējams aizmirst? Izdzēst? Nemīlēt?

Hanters Deiviss pieļāva kļūdu. Un nevis mazu, ko var paslaucīt zem paklāja un izlikties neredzam, bet tādu, ar kuras sekām viņam jāsadzīvo katru turpmāko dzīves dienu. Vai toreiz viņš varēja rīkoties citādi? Kāda izvērstos dzīve, ja viņš būtu izvēlējies palikt? Jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes bija par vēlu. Tomēr viens – galvenais – nedeva viņam mieru. Vai ir par vēlu atgriezties un vērst notikušo uz labu?


Aicinu tevi iepazīties ar "Vienīgi tu" varoņiem. Iegādājies IEPRIEKŠPĀRDOŠANĀ šeit pat mājaslapā vai meklē veikalos.




Liza

Pastiepusies uz pirkstgaliem, es izmakšķerēju no plaukta krūzi. Savu mīļāko. Uz balta fona melns uzraksts vēstīja “Izbaudi šodienu”. Kā tad! Ja viss būtu tik vienkārši kā uz Pinterest dēļa, kur katru dzīves jomu vari turēt glīti sašķirotu mapītē.

Domās izvērtēju savu līdzsvara apli.

Darbs – deviņi no desmit. Paldies Dievam, neietilpu tajos astoņdesmit procentos amerikāņu, kuri nav mierā ar savu nodarbošanos. Statistika bija biedējoša.

Finanses – stabils septītnieks. Jā, es nevarēju šķiesties ar naudu vai iegādāties villu okeāna krastā. Būsim reāli – arī savu dzīvokli bez pamatīga kredīta ne. Taču es varēju nodrošināt sev iztikšanu, un šobrīd ar to jutos mierā.

Hobiji – hm... Ja lērums stundu, pavadītas Pinterest aplikācijā, veidojot savas ideālās dzīves kolāžas un tikpat daudz dzīvojot līdzi tēliem daiļliteratūras romānos, skaitās hobijs, tur man bija apaļš desmit. Šķiram tālāk!

Draugi un ģimene. Domās iezīmēju deviņi. Mīnus viens punkts, jo draugu man bija maz, toties tie daži bija lieliski. Kāds bija tas teiciens? Kvalitāte pret kvantitāti? Un, cepuri nost, man bija vislabākā ģimene.

Tā, kur mēs palikām? Ak jā! Veselība. Astoņi ar pusi. Ja vien es biežāk atcerētos izkustēties un man tik ļoti negaršotu cukurs un milti... Lai nolāpītas Keiras Kingslijas kanēļmaizītes un tie grēcīgie melleņu kēksiņi!

Un tad sākās mana līdzsvara apļa lejupslīde. Mīlestība. Kamēr domās svārstījos starp viens un mīnus pieci, tējkannā atskanēja klikšķis, un es uzlēju verdošo šķidrumu kafijas dzērienam. Tam pašam, ko biju iemīļojusi, vēl maza meitene būdama, un nebiju pārstājusi dzert līdz šai baltai dienai. Tam pašam, par kuru ne reizi vien dabūju klausīties no sava vecākā brāļa: kas darījies tā cilvēka prātā, kurš tādam draņķim (viņa vārdi, ne mani) uzdrošinājies piedēvēt kafijas nosaukumu? Fakts, ka Lukass ir piķa melna espresso cienītājs, šo pārspīlēto reakciju daļēji izskaidroja. Taču vērot neviltotas šausmas brāļa acīs ik reizi, kad dzēriens skāra manas lūpas, bija labs iemesls, lai es no tā neatteiktos. Mēdzu viņu kaitināt, sakot, ka dienā, kad beidzot jutīšos pa īstam pieaugusi, pievienošos viņa melnas kafijas baudītāju klubiņam. Ha! It kā tādai jebkad būs lemts pienākt!

Es aizšļūcu līdz guļamistabai (vilnas zeķēm saskarē ar koka grīdām bija savas priekšrocības), pabāzu vienu pēdu zem pēcpuses un iekārtojos pie loga, no kura pavērās panorāma uz Montvilas centrālo ielu. Spožas Ziemassvētku lampiņu un mākslīgo egļu virtenes rotāja pilsētu kā katru gadu šajā laikā. Ar koši sārtajām lentēm un citiem sezonai raksturīgiem dekoriem mazā Aidaho kalnu pilsētiņa atgādināja ilustrācijas no manām mīļākajām bērnu dienu Ziemassvētku grāmatām. Es pieliku krūzi pie lūpām, bet tikpat ātri atrāvos. Ja negribēju apdedzināt mēli, dzērienam vēl vajadzēs padzist. Es pastiepos un noliku krūzi sev priekšā uz palodzes. Tad, apņēmusi ar abām rokām kājas, iespiedu zodu starp ceļiem.

Ziemassvētku laiks vienmēr šķita īpašāks par citiem, un šis gads nebija izņēmums. Ar nepacietību biju gaidījusi 1. novembri. Datumu, no kura ļāvu sev klausīties Ziemassvētku mūziku un izvilkt no pagultes kastes ar rotājumiem. Tāpat – sāku nodarboties ar dāvanu plānošanu. Vien retu reizi mēdzu kaut ko iegādāties internetā. Ne tāpēc, ka uzskatītu to par bezpersonisku. Laikam jau patiesais iemesls slēpās tur, ka pārāk mīlēju klīst pa tirdziņiem un mazajām bodītēm, medījot ko īpašu. Vai arī vienkārši ierakstījos to cilvēku kategorijā, kuriem vajadzēja visam pieskarties un pasmaržot.

Kurš gan varēja paredzēt, ka manam svētku noskaņojumam būs lemts sarukt līdz Skrūdža sirds izmēram?

Ja vien es būtu varējusi sagatavoties tam, ka vīrietis, kurš ir ne tikai mana vecākā brāļa Lukasa labākais draugs, bet arī mana labākā drauga Deklana vecākais brālis (jā, zinu – riktīgs prāta mežģis)...

Vīrietis, kurš kopā ar Lukasu savulaik ieņēma mana uzrauga lomu un ar kuru kopā biju praktiski uzaugusi...

Vīrietis, kurā par spīti tam, ka gadiem uzskatīju viņu par miesīgu brāli, es pusaudzes gados biju neglābjami iemīlējusies...

Vīrietis, ar kuru septiņpadsmit gadu vecumā zaudēju nevainību un kurš pēc tam, pat neatvadījies, pārcēlās uz dzīvi otrā Amerikas galā...

Tas pats vīrietis, kuru gandrīz desmit gadus tā arī nebiju spējusi aizmirst… 

Un, visbeidzot, vīrietis, kura dēļ nebiju spējusi ielaist savā dzīvē nevienu citu vīrieti, vakar bija ieradies uz Ziemassvētku vakariņām mana brāļa un viņa sievas Pjēras mājās un paziņojis, ka ir atgriezies. Uz palikšanu.

– Ej ellē, Hanter Deivis! – kā jau pavisam normālam cilvēkam tas pienākas, es sarunājos ar savu kafiju.

Ar katras savas būtības mikrodaļiņu nicināju nelielo cerības dzirkstelīti, kas pēc trīs gadu pārtraukuma jau atkal bija manī iekvēlojusies. Tieši tik sen Hanters pēdējo reizi viesojās Aidaho, kad bija ieradies uz Lukasa un Pjēras kāzām. 

Kad vakar, nespēdama attapties no negaidītā pārsteiguma, pametu svinību galdu, viņš man sekoja.

– Vai viss labi, Liz? – Hantera balss. Mani šokēja, ka tā joprojām šķita tik pazīstama. Dzirdēt to tuvumā bija gandrīz sāpīgi. – Visi uztraucas, ka tu tā aizskrēji.

Liela, silta plauksta piezemējās uz manas muguras, un mana āda zem tās sāka lēnām kust. Kāpēc viņam man šādi jāpieskaras? Vai atrašanās vienā telpā jau nav pietiekami liels sods? Labāk būtu uz līdzenas vietas beigta, nekā ļautu Hanteram nojaust, ka pēc visa šī laika neesmu spējusi viņu aizmirst. Tāpēc es nevis kritu pie zemes un sāku raustīties agonijā (kas bija precīzi tas, ko gribēju darīt), bet pagriezos ar seju pret viņu un mundri pasmaidīju.

– Kopš kura laika visi ir tik dramatiski? Vari viņiem nodot, ka uztraukumam nav pamata. Man tikai vajadzēja brīdi klusuma. Šī bija gara nedēļa. Daudz dāvanu meklētāju. Garas rindas. Varbūt esi dzirdējis, ka paralēli tulkošanai strādāju Stūra grāmatnīcā, – izdomāju veiklus melus.

Nu labi. Daļējus melus. Pēdējās pirmssvētku nedēļas tiešām bija drudžainas – kā jau katru gadu Ziemassvētku laikā. Tikai tas nebija īstais iemesls manai nelielajai panikas lēkmei. Tās patiesajam iemeslam bija tumšpelēkas acis un tumši brūni mati, un viņš stāvēja rokas stiepiena attālumā.

– Es zinu, kur tas ir! –  Hantera acis un lūpas atplauka smaidā. Tikmēr es pametu skatienu pa labi, lai pārliecinātos, vai kaut kur pa ķērienam nav virve un ķeblis, kurus es varētu izmantot, lai uz līdzenas vietas pakārtos. Tas izklausījās vieglāk nekā noraudzīties šī vīrieša sejā un neizplūst sirdi plosošās elsās par visu, ko esam zaudējuši. Kļūdas labojums. Par visu, ko es esmu zaudējusi. Hanters neizskatījās pēc tāda, kurš pārcietis elles mokas. Pat nelielas vēdergraizes ne. – Ir tiešām labi tevi atkal redzēt, Liz. Kad pēdējo reizi tikāmies kāzās... Neticami, ka jau atkal paskrējuši gadi.

– Jā. Daudz kas ir mainījies, – piekritu, ienīstot rūgtuma pieskaņu balsī, ko nepaspēju laikus nomaskēt.

Hantera lūpas savilkās šķelmīgā smaidā, atsaucot atmiņā brīžus, kad biju par tām sapņojusi.

Par nelaimi, Hantera Deivisa seksapīls ar gadiem bija tikai audzis. Briedums izcēla visu, ar ko Deivisu vecākā atvase bija apveltīta. Es to ienīdu un apbrīnoju reizē. To, kā viņš nesa savu ķermeni. Varbūt pie vainas bija ieilgušais celibāts, jo viss, par ko spēju domāt, raugoties uz Hanteru bija sekss. Viņa spēcīgās rokas un platie pleci... Lūdzu, apžēlojiet un ielaidiet man pierē lodi. Tagad!

Man riebās izklausīties kā ar elku pārņemtai pusaudzei, pat ja tikai savā prātā. Tiesa, noraudzīties uz plakātu pie istabas sienas bija vieglāk nekā stāvēt aci pret aci ar savas dzīves lielo mīlestību un vilšanos vienā personā un zināt, ka neesmu tik drosmīga, lai atklāti pateiktu, cik ļoti viņa aizbraukšana mani sāpinājusi. Jutu vienlīdz spēcīgu vilkmi viņu iepļaukāt un pieprasīt paskaidrojumus. Ne mazāku – iezīmēt visu skaisto ķermeni ar pirkstiem un mēli. Nu labi, kaut vai tikai apskaut viņu. Gadiem biju sapņojusi par iespēju vēlreiz atrasties Hantera rokās.

– Es laiku pa laikam mēdzu atcerēties vecos laikus, kad bijām nešķirami. Tu, Lukass, Deklans un es. Man tā pietrūkst, Liz. Vai tu vēl atceries?

Pamāju, cīnoties ar vēlmi viņam pieskarties. Iegaumēt no jauna katru skarbi skaistās sejas detaļu un izliekumu. Tagad, kad viņš kļuvis vecāks. Nobriedušāks.

Mani allaž bija fascinējušas Hantera acis. Viņam piemita tāda cilvēka skatiens, kurā raugoties kļuva silti. Tas bija interesanti, jo tās nebija silti brūnas vai sūnu zaļas. Tīrs, tumšs tērauds. Un tomēr. Katru reizi tajās pazaudējoties, jutos kā nonākusi mājās. Es neieredzēju šo sajūtu.

Necietu arī to, ka pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet es kā šodien atminējos sajūtu, viņa lūpām saskaroties ar manējām. Mani vairs neviens nebija tā skūpstījis.

Biju centusies atstāt atmiņas pagātnē. Lai nu ko, bet to man nevar pārmest. Ka nemēģināju. Tikai toreiz vēl nenojautu, cik augstu latiņu Hanters ir uzstādījis. 

– Ko saki, ja mēs mēģinātu atgūt nokavēto? Es gribu dzirdēt, kas ar tevi pa šo laiku ir noticis, ko esi sadarījusi un, ko vēl plāno darīt. Es gribu zināt visu. Tas man tiešām daudz nozīmētu, Liz. – Viņš viegli saspieda manus plecus. Tāpat kā toreiz, kad mani, vēl bērnu, bija centies par kaut ko pārliecināt.

“Kad velosipēds uzņems ātrumu, tev tikai jāturpina mīties. Nebaidies! Atlaid kājas no zemes un sāc. Es tevi neatlaidīšu. Vai jūti, ka es tevi turu? Tieši tā!  Aiziet, Lizij! Turpini mīties!”

“Tas sīkais pakaļa nezina, ko runā. Varu saderēt, viņš ir pārbijies, ka būsi ātrāka, tāpēc arī atsakās sacensties. Mums viņu nevajag, vai dzirdi? Mēs varam izveidot paši savu peldēšanas komandu! Tu un es! Ko saki?”

“Neraudi, Liz! Vienīgais iemesls, kāpēc Reičela Hanigana neuzaicināja tevi uz savas astotās dzimšanas dienas ballīti, ir tāpēc, ka viņai ir neglīts deguns. Tu taču zini, ka tavējais ir nevainojams? Nopietni, Liz! Es esmu puisis. Es zinu, par ko runāju. Nāc, es uztaisīšu mums popkornu, un mēs noskatīsimies kādu filmu! Un tad es iemācīšu tev spēlēt zolīti.”

Vai tiešām Hanters manī joprojām redzēja tikai sava labākā drauga mazo māsu? Gribēju ierēkties kā lauvu mātīte un viņu atgrūst. Tad, acīs skatoties, pajautāt, vai viņš jau ir aizmirsis, kurā brīdī es pārstāju būt viņa mazā Lizija.

Tā vietā es izspiedu no sevis vēl vienu draudzīgu smaidu. Tieši tādu, kādu Hanteram būtu veltījusi kādreizējā Liza.

– Protams! Tas būtu forši, – es piekritu, bet, to sakot, mana sirds nebija vieglāka par ziloņmātītes dibenu.

Atlikušo vakara daļu biju godam spēlējusi savu lomu. Vismaz līdz pienāca laiks ķerties klāt dāvanu dalīšanai. Līdz pat nejēdzīgajam brīdim, kad manā klēpī gulēja ar lenti pārsieta kaste. Dāvana no Hantera. Kad nocēlu vāku, man pretī vērās koši zilas vizbulīšu krāsas acis. Porcelāna lelle. Viņš bija sarūpējis man dāvanā lelli.

– Tev bija pieci vai seši gadi, kad rakstīji Ziemassvētku vecītim, lai atnes tev lelli ar zilām acīm un ziliem matiem. Tava vēlēšanās nepiepildījās, un tad lelles tevi beidza interesēt, – zem tumšajām acīm ievilkās nelielas smieklu krunciņas. Tas bija silts, liegs smaids. – Katru gadu es atceros par to lelli. Par to, ka man vajadzēja iedomāties tev to sagādāt. Zinu, ir pagājis laiks, bet... kas attiecas uz sapņiem, ticu, ka tos nav par vēlu piepildīt.

Neatminējos, kad vēl būtu jutusies tik aizkustināta un aizkaitināta vienlaikus. Hanters bija atcerējies par kaut ko, kas man kādreiz licies nozīmīgs. Viņš bija par to domājis. Un tagad viņš beidzot piepildīja mazās Lizas karstāko vēlēšanos. Tikt pašai pie savas Malvīnes. Bet... gāghhhhh! Vai bija iedomājams vēl uzskatāmāks pierādījums, kā viņš mani uztver? Jo tikai mazas meitenes dāvanā saņem lelles.

Lukass Pjērai bija uzdāvinājis rokassprādzi ar dimantiem. Rods Leksijai – ceļojumu uz Eiropu. Deklans pārsteidza Keiru ar veselu kasti jaunāko pavārgrāmatu un dievīgu kašmira šalli. Pat mans tētis apsveica mammu ar viņas mīļākajām smaržām un smalku piespraudi. Bet es no vīrieša, kuram piederēja mana sirds, biju saņēmusi lelli!

Kad vakara noslēgumā slēdzu vaļā dzīvokļa durvis, jutos izsmelta. Gadiem krātās šaubas, sāpes un vilšanās bija savilkušās virs manas galvas kā negaisa mākoņi. Joprojām mētelī un zābakos, ievēlos gultā un atkritu ar seju spilvenā.

Neatceros, kad vēl būtu tā raudājusi. Kad asaras beidzot pierima, aiz loga jau blāzmojās rītausma. Un līdz ar pirmajiem jaunas dienas vēstnešiem manī iestājās miers.

Es piecēlos, pārģērbos, nomainīju gultasveļu un vēlreiz palīdu zem segas. Kad nākamreiz atvēru acis, ārā jau krēsloja.

Viena gara, silta duša, un es ar jaunu sparu ķēros klāt vēl neizkrāmētajām apģērbu kastēm, kas pacietīgi gaidīja manu uzmanību kopš pārvākšanās. Ja arī reizi pa reizei prātā uzplaiksnīja atmiņas par Ziemassvētku vakaru, tās vairs neplēsa mani gabalos. Es jutos trula. Iztukšota. Un, pārmaiņas pēc, šī sajūta atbrīvoja.


Hanters

Vairāki lieli, vēl neatrisināti jautājumi gaidīja, lai tiem pieķertos. Viens no tiem – dzīvesvieta. Šobrīd vēl atrados uz koferiem.

Vecāku mājā atgriezties neplānoju. Tā bija par šauru diviem pieaugušiem vīriešiem, un manas attiecības ar tēvu, maigi izsakoties, bija saspīlētas. Kamēr šo jautājumu risināju, biju apmeties vienā no vietējām viesnīcām. Tajā pašā, kura atradās ielas pretējā pusē ēstuvei, kur ar Lukasu pirms n-tajiem gadiem bijām vērojuši turīgos pilsētas iebraucējus. Tie bija biznesmeņi, baņķieri un retu reizi arī kāds aktieris, kurš, vēloties palikt nemanīts, apmeties ārpus slavenā Saulgriežu ielejas kūrorta.

Tieši tur bijām sapņojuši par laiku, kad spēsim atļauties šādu greznību. Un te nu mēs atradāmies. Abi sasnieguši savus mērķus.

Pēc pāris viesnīcā pavadītām naktīm biju nolēmis to pamest. Deklans neatlaidīgi uzstāja – kamēr meklēju ko nopietnāku, esmu laipni gaidīts viņu mājās, un pēc vairākkārtīgiem brāļa pamudinājumiem es visbeidzot pieņēmu piedāvājumu. 

– Šai vietai nav ne vainas, – skaļi izteicu savus novērojumus, bāzdams mutē pirmo siera kūkas kumosu. Uz brīdi pārstāju košļāt, jo tā garšoja pārsteidzoši labi. – Jā, sīkais! Labi tu esi šeit iekārtojies.

– Skaidra lieta, – viņš zinoši novilka.

– Vai Keirai nav iebildumu, ka es kādu laiku uzkavēšos?

– Vispār jau viņa bija tā, kura to ierosināja. – Deklans pakasīja pakausi, liekot man iesmieties un reizē izjust atvieglojumu. – Es tevi mīlu, brāl, tu to zini, bet es mīlu arī savu brīvību. Un man patīk, ja varu ar savu sievieti mūsu mājās darīt, ko, kad un kur vēlos.

Es saprotoši pamāju un ieliku mutē vēl vienu kūkas gabalu. Neuzskatīju sevi par lielu saldumu cienītāju, bet man bija aizdomas, ka, apmetoties uz laiku šeit, tas varētu mainīties.

– Keira gatavo arī dažādas sāļo pīrāgu versijas, – kā nolasījis manas domas, Deklans zinoši piebilda.

Manas uzacis saraucās augšup.

– Aha, – viņš pasmīnēja. – Laipni lūgts mājās, lielo brāl!

– Prieks būt šeit! – es atmetu, bet manas krūtis zem emociju sloga bija kļuvušas pavisam smagas. Tāpēc, ka bija tiešām labi te atgriezties.




Mēs bijām nobāzējušies Garāžas (Deklanam piederošās auto darbnīcas) atpūtas stūrī. Deklans, Lukass un es. Atceroties, kā šī vieta izskatījās, kad tā piederēja lāga nelaiķim Henrijam... Teiksim tā, šobrīd tā bija mainījusi savu veidolu līdz nepazīšanai. 

Telpas bija paplašinātas un moderni iekārtotas. Arī darbnīcas tehniskais aprīkojums izskatījās galīgi svaigs un aprīkots pēc jaunākajiem standartiem. Iepriekšējo četru vīru vietā šeit darbojās vairāk kā divdesmit mehāniķu, krāsotāju un metinātāju ar Deklanu – kā dizaineri – priekšgalā. Tas nenozīmēja, ka nepieciešamības gadījumā viņš nebija gatavs sasmērēt rokas. Deklans lieliski pārzināja darba procesu, sākot no skices izveides, detaļu pasūtīšanas, montēšanas, metināšanas, krāsošanas, beidzot ar dokumentu noformēšanu.

Mans mazais brālis bija uzskatāmi pierādījis, ka nav nepieciešams pārcelties uz dzīvi lielpilsētā, lai sasniegtu ko ievērības cienīgu. Lauzis pārliecību, pie kuras mēs ar Lukasu savā laikā bijām dzelžaini turējušies, un galveno iemeslu, kādēļ pametām Aidaho.

– Tu taču zini, ka ar tevi lepojos, sīkais! – Es uzsitu ar dūri pa Deklana bicepsu.

Viņš neatbildēja, tikai pamāja.

– Vēl pa vienam? – viņš nomēroja ar skatienu teju tukšās alus pudeles, kas bija novietotas uz lielas, uz pusēm pāršķeltas koka mucas, kuras virsmu veidoja apaļa stikla plāksne un kas kalpoja kā kafijas galds.

Mēs bijām sapulcējušies atzīmēt mana jaunā autiņa iegādi, ko Deklans gaismas ātrumā bija nokārtojis.

– Man jāizlaiž. Šovakar ir mana kārta midzināt Leilu, un, ja nepasteigšos, – Lukass ielūkojās masīvajā sudraba rokaspulkstenī, – es palaidīšu to garām.

– Kā tu tiksi mājās? – uzmetu šaubīgu skatienu iztukšoto pudeļu rindai.

– No visa tā lēruma tikai divas ir manējās. Tikpat labi es būtu varējis strēbt zaļo tēju, – viņš novaikstījās.

Ņemot vērā Lukasa miesasbūvi, es uztvēru viņa domu gājienu.

– Hein! – uzsaucu, kad viņš jau bija ceļā uz izeju. – Ir labi atgriezties mājās, brāl!

– Atceros kā šodien. Un tagad, kad arī tu esi šeit... – Lukass pazibināja zobus, pagriezās un pazuda aiz paceļamajiem vārtiem.

– Vēl pa vienam?

Es piekrītoši pamāju.

– Kā teiksi! Bet tad gan man jālaižas. Tu ar mani?

– Kā tad! Esmu tikai sācis iesildīties. Rods minēja, ka viņi ar Leksiju vēlāk piekāpšot Pakavā. Neatceros pēdējo reizi, kad tur viesojos, – pasmīkņāju, atmiņā pārcilājot neskaitāmus vietējo iecienītākajā krodziņā pavadītos vakarus.

– Tikai neiedomājies braukt mājās pie sava braucamā ragiem, – viņš brīdināja.

– Par ko tu mani uzskati? – Jau labu laiku dzīvojām katrs savu dzīvi, bet vai tiešām viņš pazina mani tik slikti, ka domāja – sēdīšos pie stūres dzēris? Tad atjēdzos, ka pirms brīža šādu pašu gājienu biju izspēlējis ar Lukasu. – Ja radīsies vajadzība, izsaukšu taksometru vai palikšu tepat viesnīcā.

Deklans piekrītoši pamāja. Piecēlies no dīvāna, viņš piegāja pie viena no masīvajiem, ar aukstiem dzērieniem pielādētajiem ledusskapjiem un izņēma no tā vēl divas atdzesētas Prairie Bomb pudeles.



Ja neskaita svaigi atjaunotās mīkstās mēbeles un dažus platekrāna televizorus pie sienām, nekas daudz šajā vietā nebija mainījies. Bārs, kas bija arī vietējo iecienīta burgeru ēstuve, kā vienmēr, bija pilns.

Apmeklētāju vidējais vecums bija divdesmit pieci līdz trīsdesmit gadi, bet bija arī atsevišķas mana vecuma kompānijas. Tālākajā stūrī pie bāra laiku notrieca arī daži senāki buki, kurus, nojautu, mājās jau sen neviens vairs negaida. Uztvēris Leksijas skatienu, atbīdīju malā spiedīgo sajūtu krūtīs, ko raisīja iepriekšējā atziņa, un devos viņai pretī.

– Sveika, skaistā! – Neizlaižot viņu no tvēriena, pamāju ar zodu bāra virzienā, kur Rods gaidīja savu kārtu pasūtīt dzērienus. – Prieks redzēt, ka jums tomēr izdevās izbrīvēt vakaru.

– Sveiks arī tu, izskatīgais, – Leksija atrādīja man žilbinoši baltu smaidu un ar ierastu rokas kustību atmeta garos, zīda šallei līdzīgos matus aiz muguras. – Roda vecāki pieteicās pieskatīt mazo huligānu. Tici vai nē, šodien ir mūsu sešpadsmitā kāzu gadadiena.

– Oho! Tas tik ir kaut kas! Apsveicu! Dažreiz man piemirstas, ka jūs apprecējāties vēl studējot, bet sešpadsmit gadi… – es piepūtu vaigus.

– Vai ne? Tagad par to iedomājoties, varētu šķist, ka bijām traki. Bet, tici man, viss – un es tev saku viss – kopš tā laika ir kļuvis tikai labāks.

Es iesmējos, uztverdams mājienu.

Leksijas zilās acis, kas komplektā ar melnajiem, spīdīgajiem matiem darīja viņu līdzīgu graciozai meža kaķei, pievērsās vīram.

– Zini… kādam tas varētu šķist garlaicīgi. Uzsākt nopietnas attiecības tik agrā vecumā. Bija laiks, kad no universitātes draudzenēm bieži saņēmu mājienus, ka, esot kopā tikai ar vienu puisi, palaižu garām lielu daļu jautrības. Bet tas, kurš to nav piedzīvojis, diez vai sapratīs. To, kā ir būt kopā ar kādu, ar kuru vari būt simts procenti tu pats. Tas ir gandrīz kā dzīvot kopā ar labāko draugu, tikai ar vēl dažām ļoti patīkamām ekstrām, – viņa piemiedza ar aci, liekot maniem lūpu kaktiņiem pacelties augšup. – Un tas, ka Rods zina katru manu trūkumu un tik un tā spēj mīlēt... kā neviens…

Jau atkal tas nolādētais dūrējs krūtīs. Grasījos viņai piekrist, kad kāds uzgrūdās manai mugurai.

– Ķetnas nost no manas sievas, Hanter!

Atbrīvojis Leksiju, es apgriezos un apkampu draugu.

– Apsveicu lielajā dienā! Sešpadsmi gadi… Tas liek aizdomāties, cik vecs tu patiesībā esi.

– Neliels ieteikums. Pirms sāc izteikt minējumus, ielūkojies pats savā pasē, – viņš nepalika atbildi parādā.

– Lai sasper mani jods, ja tā nav tīra patiesība, – es iesmējos. – Baidos, tas nebūs nepieciešams. Atlika ienākt šeit un ieraudzīt visus divdesmitgadniekus, lai apjēgtu, ka jaunības dienas ir aiz muguras.

– Es nevēlos pārtraukt jūsu gaušanos, puiši, kas savā ziņā ir pat tīri aizkustinoša, bet baidos, ka ar jums ir kā ar labi izturētu viskiju. Ar gadiem… tikai labāks un vērtīgāks, – pacēlusies uz pirkstgaliem, Leksija uzspieda īsu skūpstu uz vīra lūpām. – Tagad jūs varat atgriezties pie žēlošanās. Es tūlīt atgriezīšos!

Viņa sāka virzīties cauri pūlim, ja mana nojauta nemeloja, labierīcību virzienā.

– Pirms neesmu aizmirsis… – Rods parakņājās džinsu kabatā un izvilka no tās nelielu atslēgu saišķi. – Nodod, lūdzu, šo Deivisam junioram.

– No kā tās ir? – Es ieslidināju atslēgas stepētās vestes kabatā.

– Atceries jumta dzīvokli? – viņš jautāja, labi zinot, ka nav ne mazākā iespēja, ka būtu par to aizmirsis.

Manas lūpas sašķobījās, atbildot viņa smīnam.

– Kad tavs brālis pārcēlās dzīvot ar Keiru, viņš piešķīra vienu atslēgu komplektu man un Leksijai. Ja nu mēs kādu nakti pēc Pakava gribētu tur palikt. Kopš mūs mājās gaida Tomijs, neesam to vairs izmantojuši.

– Skaidrs! Nav problēmu. Es viņam nodošu.

– Un tagad spļauj laukā, ko esi ieplānojis darīt tagad, kad esi atpakaļ!



Rods un Leksija agri pameta ballīti, tikmēr es vienam pēc otra uzskrēju virsū vecajiem studiju biedriem un paziņām. Arī studiju laika meitenēm, ar kurām reiz bijām pavadījuši laiku, un no kurām vairākums nekautrējās atklāti izrādīt prieku par atkalredzēšanos. Biju pat saņēmis vairākus piedāvājumus vakaru turpināt citur. 

Interesanti, ka tie vairs nešķita tik vilinoši kā senāk. Ja godīgi, –vienīgais, ko pēc uzņemtā ruma-kolas kokteiļu daudzuma vēlējos darīt, bija pielikt vakaram punktu un likties slīpi.

Atrunājies no neskaitāmām vēl tikai pēdējām glāzītēm, kas pēdējo reizi bija ieilgušas stundas garumā, es pametu viesmīlīgās krodziņa telpas un izgāju zem naksnīgajām debesīm. Nāsīs iecirtās decembra spirgtums, un, sarāvis augstāk vestes apkakli, es uzsāku ceļu uz viesnīcu, kurā biju pavadījis pirmās naktis pēc atgriešanās.

Nonākot uz ielas stūra, apstājos un ielūkojos grāmatnīcas izgaismotajā skatlogā. Atceroties Lizas mīlestību uz grāmatām, nebija grūti viņu šeit iztēloties, lasot un aplipinot ar savu entuziasmu citus.

Nezinu, pa kuru laiku bija sācis putināt. Es paslēpu plaukstas vestes kabatās un vienā no tām sajutu kaut ko cietu un metālisku. Tikai sataustot nepazīstamo priekšmetu, atskārtu, kas tas ir. Atslēgas no jumta dzīvokļa.

Nevilšus palūkojos augšup un tūliņ pat atpazinu meklēto logu. Nezinu, kas notika, bet piepeši izjutu vilkmi apskatīties, kā pēc visiem šiem gadiem tur izskatās.

Savos divdesmit biju biežs brāļa ballīšu viesis. Alkohols, smagais roks un meitenes. Ja nu pāris vārdos jāapraksta tā laika pasākumi. Bet tās nebija vienīgās atmiņas, kas mani saistīja ar šo vietu. Pēdējā reize, kad šeit viesojos, atšķīrās no citām. Lizas septiņpadsmitā dzimšanas diena.

Lukass bija uzstājis, lai nāku līdzi, un, kaut arī mums ar Lizu toreiz kontakts bija zudis, veco laiku vārdā biju piekritis. Nebija arī tā, ka darītu to tikai pienākuma vadīts. Liza bija savējā, un starp mums ar Lukasu pastāvēja nerakstīts likums – sargāt mazo māsu kā savu acuraugu. Tas nebija sarežģīti. Vismaz līdz brīdim, kad viņai iestājās pusaudžu vecums. Nezinu, kas notika, bet tā bija kā diena pret nakti. Kāds mana drauga mazo māsu bija iemainījis pret mūždien aizkaitinātu, melnām acīm krāsotu dumpinieci. Nekas un neviens viņai nebija pa prātam, un palēnām notika neizbēgamais. Mēs atsvešinājāmies. 

Kad toreiz, Lizas dzimšanas dienā, pēc ilgākas prombūtnes viņu ieraudzīju, nezināju, ko domāt. Manā priekšā stāvēja cits cilvēks. Mazā, gudrā meitene ar gaišo smaidu bija pagātne. Arī no dusmīgās pusaudzes vairs nebija ne vēsts. Šīs abas Lukasa māsas versijas bija nomainījusi skaista, jauna sieviete, kurā tikko spēju atpazīt to bērnu, kuru reiz biju staipījis apkārt pičpaunā kā pērtiķēnu.

Viņas augums bija izmainījies, un viņa izskatījās vismaz pāris gadus vecāka par saviem gadiem. Pat tas, kā Liza kustējās, bija mainījies. Jutos šokā un reizē pārsteigts par sajūtām, ko šī tikšanās modināja. Nevarēju sagremot, ka šī man nezināmā Lizas versija ir tā pati Lizija. Bērns, kuru kopā ar Lukasu mēdzām pieskatīt. Ieraudzīt šajā meitenē sievieti, ko iekāroju, bija pēdējais, ko vēlējos piedzīvot. Un tomēr tas notika.

Ballītei beidzoties, mēs palikām divatā. Biju pārliecināts, ka Deklans vēl ir kaut kur netālu, kad Liza paziņoja – viņš tikko devies uz savu maiņu darbnīcā. Priecīgs par iespēju satikt Lizu, es piekritu nedaudz uzkavēties. Mēs daudz runājām. Viņa gribēja dzirdēt visu par maniem nākotnes plāniem, un es izstāstīju, ka tuvākajā laikā pārcelšos uz Ņujorku. Viss šķita labi. Mierīgi. Mēs atradāmies pazīstamā teritorijā, viņa un es, kad piepeši notikumi izmainīja savu kursu.

– Tu tiešām pametīsi Aidaho? – koši zaļās acis aizēnoja skumjas.

– Tu taču zini, ka tāds bija mans un Lukasa plāns jau kopš vidusskolas. Ja ne tagad, kad tad?

– Jā, es atceros, – viņa pasmaidīja. – Tikai... es laikam cerēju, ka kaut kas galu galā mainīs jūsu domas.

– Mēs tik ilgi esam to plānojuši. Nedomāju, ka kaut kas spētu kādu no mums aizkavēt.

– Pat ja es teiktu, ka mīlu tevi? – Lizas teiktais atbalsojās tukšā dzīvokļa sienās.

– Es arī tevi mīlu. Tu taču zini. Bet mums katram ir sava dzīve. Savi sapņi, kas jāpiepilda. – Es viegli saspiedu viņas celi. Tad tikpat ātri atrāvos. Kādreiz šis žests nebūtu nekas īpašs, bet tagad tas nešķita pareizi.

– Jā, bet... Man šķiet, tu nesaprati. Es tevi tiešām mīlu, Hanter. Nezinu, kā tas notika. Cerēju, ka ar laiku tas pāries, bet ir pagājuši vairāki gadi, un tas, ko jūtu pret tevi, nav mainījies.

– Liz, – es viņu pārtraucu, jūtot, kā mana pasaule zem šo vārdu smaguma sagrīļojas, – tas nav iespējams.

Koši zaļās acis pauda sāpes un vēl ko. Kaut ko tādu, ko nemācēju iztulkot. Bet tur tas bija. Skaidrs pierādījums, ka Liza nemelo. Viņa tiešām ticēja, ka mīl mani.

– Neuztraucies, es negaidu, ka atbildēsi ar to pašu, bet... Es zinu, tas izklausīsies traki, bet... ja tikai tu uzdāvinātu man šo vienu nakti.

Liza lēni uzslējās kājās, un es piecēlos līdz ar viņu. Viņa spēra soli tuvāk, un tā vietā, lai izvilktu galvu no pakaļas un tūlīt pat dotos prom, manos locekļos ieplūda karstums.

Es jutu viņas smaržu. Un tā kleita... Kur bija palikusi meitene, kuru vēroju pieaugam? Lizas mati un augums. Skatiens, ar kādu viņa mani uzlūkoja. Man vajadzēja pagriezties un skriet neatskatoties, bet es nespēju izkustēties. Tas viss bija ačgārni. Nepareizi. Tad kāpēc doma par Lizas pieskārienu paralizēja manu prātu? 

– Tu zini, ka tas nav iespējams. Un tu arī zini, kāpēc, – ļāvu saprāta balsij runāt savā vietā.

– Man šķiet, ka nezinu vis, – viņa maigi noteica. – Tas, ko zinu, ka vēlos, lai mana pirmā reize ir ar kādu īpašu. Ar kādu, kuru mīlu. Un man tas esi tu, Hanter. Ja man paliks tikai šī viena nakts... es apsolu, ka to nenožēlošu.

– Tu maldies. Tu esi tik jauna. Tev visa dzīve vēl priekšā. Iespējams, šobrīd tev tā nešķiet, bet tu iemīlēsies vēl neskaitāmas reizes. Tici man, tā būs, Liz!

– Vai es tev nešķietu skaista? – viņas acīs iemirdzējās asaras.

Dieva dēļ! Nekad nebiju spējis ar vienaldzību noskatīties, kā viņa raud.

– Kā tu vari tā teikt? Tu zini, ka esi skaista. Paraugies! – Satvēris viņu aiz pleciem, es pagriezu Lizu ar skatu pret spoguli, tikmēr pats paliku aiz viņas muguras. – It viss tevī ir skaists. Tu esi skaista. Nevainojama... – lūkojos viņas atspulgā, un tas, ko teicu, bija patiesība.

– Vai arī tagad tu domā tāpat? – Pirms paspēju to apturēt, Liza noslidināja kleitas šaurās lencītes pāri pleciem, un tā bez skaņas piezemējās uz grīdas pie viņas potītēm.

Man vajadzēja novērsties. Kliegt, lai viņa tūlīt pat beidz muļķoties un apģērbjas. Taču es nespēju atraut no viņas acis.

– Liz, – mana balss aizlūza.

– Viena nakts, Hanter. Tā būs tikai viena nakts. Bez saistībām. Bez pienākumiem. – Viņa lēni pagriezās, un siltās, tvirtās krūtis piespiedās manējām.

Mana rīkle izkalta. Plaukstas dega uzzināt, kā būtu just visu šo krāšņumu. Galvā turpināja dunēt un es kā no malas dzirdēju savu seklo elpu. Es nekustējos. Baidījos, ka pie mazākās kustības vai saskares zaudēšu kontroli. Bet, kamēr cīnījos ar gribasspēku, Liza rīkojās. Pacēlusies uz pirkstgaliem, viņa pavisam lēni pārslidināja mēli manai augšlūpai. Tad to pašu atkārtoja ar apakšlūpu. Manas lūpas un āda dega. Pa mugurkaulu izšāvās karstums. Nebiju gaidījis šādu uzbrukumu, bet tas bija jutekliskākais, ko biju piedzīvojis. Nezinu, kas notika, bet, kad atjēdzos, manas lūpas atrāvās no Lizas lūpām. Tikai uz brīdi zaudēju modrību, un Lizas augums atradās pilnībā iegūlis manās rokās. Jutos kā piedzēries, kaut nebiju šovakar baudījis ne lāsīti.

Tajā naktī es pieļāvu savas dzīves lielāko kļūdu. Es padevos kaut kam aizliegtam un tik ļoti nepareizam. Tomēr, pat tagad, visus šos gadus vēlāk, tas bija vissaldākais, ko biju piedzīvojis.

Putenis sāka pieņemties spēkā, un, piegājis pie durvīm, es nopīkstināju pie atslēgu saišķa piekabināto čipu.

Dažas pakāpienu rindas, un es iebīdīju atslēgu slēdzenē. Dzirdot pazīstamo klikšķi, mans pulss paātrinājās. Tas bija tikai brāļa vecais miteklis. Kāpēc jutos kā gatavais nervu kamols?

Es šķērsoju tumsā grimstošā dzīvokļa slieksni, bet kamēr mēģināju sataustīt gaismas slēdzi, durvis aiz manas muguras aizcirtās, saceļot pamatīgu blīkšķi. Sūdu būšana! Mans mērķis nebija sacelt kājās kaimiņus. Kaut arī... Ja tie bija tie paši, kas toreiz, viņi bija piedzīvojuši daudz vairāk par skaļu durvju aizciršanos.

Es atsāku akli taustīties gar sienu, meklējot slēdzi, kuram, varēju apzvērēt, kaut kur tepat bija jābūt, kad mani pārsteidza belziens pa plecu, teju nogāžot mani no kājām.

Es ierūcos, un tajā pašā brīdī manas bungādiņas pārplēsa kliedziens.

– Netuvojies, vai es saukšu policiju!

– Nolāpīts! Liz? – par spīti piķa melnajai tumsai, atpazinu viņas balsi. Beidzot sataustījis meklēto, es piespiedu slēdzi un tūlīt pat apžilbu.

– Ha... Hanter! – Panna izslīdēja no Lizas pirkstiem un ar troksni atsitās pret grīdu, liekot viņai vēlreiz sarauties. Panna. Viņa bija uzbrukusi man ar... pannu. – Dieva dēļ! Vai tu esi prātu zaudējis? Ko tu šeit dari?

– Piedod! Man nebija ne jausmas, ka šeit kāds dzīvo, – paskaidroju, masējot kreiso plecu vietā, kur biju saņēmis belzienu. Tad pirmo reizi pamanīju Lizas seju. – Liz, tu trīci. Nāc šurp! Nāc taču!

Es pastiepu pretī roku, bet viņa nekustējās. Tā nebija problēma, man nebija grūti mērot distanci. Piegājis pie Lizas, piespiedu trīcošo stāvu pie savām krūtīm un tikko valdījos, lai labsajūtā nenoelstos. Viņas smarža un pieskāriens. Tik vien vajadzēja, lai nospiestu mani uz ceļiem. Viss, ko gadiem biju izvēlējies noliegt. Viss, kam biju atteicies ticēt.

Atmiņas. Ilgas. Kaisle.

Pēc notikušā nebiju spējis sev piedot. Mani grauza vainas apziņa un kauns par to, ko esmu nodarījis. Par to, kā Lizu pametu. Neskaitāmas reizes biju pārcilājis prātā, kā dzīve būtu iegriezusies, ja toreiz būtu izvēlējies palikt. Pamostoties nakts vidū ar saldi iemigušu Lizu savās rokās, nebiju spējis izkāpt no gultas, prātodams, kā kaut kas tik ačgārns var šķist tik pareizs. Bet viss bija pārāk sarežģīti. Mana aizbraukšana. Fakts, ka Liza ir mana labākā drauga māsa. Un, protams, mūsu vecumu starpība. Nedomāju, ka kāds to saprastu. Un mazpilsētā tas nozīmēja baumas un skandālu, bet es nevēlējos pieļaut, ka Lizai jāpiedzīvo ne viens, ne otrs.

Toreiz uzskatīju, ka rīkojos cēli, atbrīvodams viņu no šīs nastas. Vēlāk Ņujorkā ierakos darbos. Kad atmiņas par piedzīvoto nedeva mieru, iestāstīju sev, ka nu jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Ka Liza, visticamāk, jau atradusi laimi kopā ar kādu citu. Citkārt aizbildinājos, ka patiesais šķērslis starp mani un viņu ir darbs. Vesela kaudze iesāktu projektu, kurus nevarēju tā vienkārši nolikt malā un triekties atpakaļ uz dzimto pilsētu.

Domāju, esmu ticis tam pāri. Šai apmātībai. Bet tagad... Attapos, ko daru, tikai tad, kad mana piere pieglaudās Lizas kaklam. Tad lūpas.

– Man tik ļoti žēl, – murmināju pie viņas ādas. Mājās. Es jutos kā atgriezies mājās. Nespēju beigt viņai pieskarties.

Kad atvēru acis, Lizas seja bija nocietinājusies. Pār viņas vaigiem plūda asaras. Viņa raudāja. Bez skaņas.

– Liz. Manu mīļo Lizij… – Ar īkšķa galiem uzmanīgi notrausu mitrumu no viņas vaigiem. – Viss ir labi. Tas esmu tikai es, – mierināju, pārliecināts, ka asaras ir izbīļa nopelns.

– Kāpēc tu atgriezies?

– Kā tu to domā?

– Vienkārši atbildi! Kāds ir tavas atgriešanās patiesais iemesls? – viņa iesaucās, liekot manām uzacīm izliekties uz augšu.

– Es nebiju plānojis palikt Ņujorkā mūžīgi. Laikam jutu, ka ir pienācis laiks. Man pietrūka Aidaho. Vienmēr ir pietrūcis. Pietrūka kalnu, cilvēku, mazpilsētas dzīves. Kāpēc tu jautā?

– Vai tas ir viss? – viņa strupi atvaicāja.

– Cik man zināms, tad jā. – Jutos pārguris pēc garās nakts un neparedzētā notikumu karuseļa. Un tad vēl uzņemtais alkohola daudzums, pēc kura katrs vienkāršākais jautājums šķita kā augstākās sarežģītības pakāpes uzdevums.

– Tev vajadzētu doties.

– Liz... – mani plakstiņi pievērās. Jutos līdz neprātam noilgojies un reizē pārguris. Zināju, mums priekšā ir gara saruna, un nebiju tik naivs, lai cerētu, ka viņa izteiks vēlēšanos, lai palieku. Tomēr nespēju atvairīt vilšanos. Vai viņa vēl dusmojas par to, kā toreiz aizbraucu? Varbūt Lizai ir kāds cits? No šīs domas mans vēders sarāvās čokurā.

– Hanter, mēs vairs neesam bērni, un ir nakts vidus, – viņa atgādināja. – Tu mani izcēli no gultas, un es gandrīz dabūju sirdstrieku. Iebrāzies te, galīgi piedzēries, un uzvedies neadekvāti. Ja vēlies atjaunot mūsu kādreizējās attiecības – man nav iebildumu. Mēs varam to darīt pa dienu kādā mums abiem pieņemamā vietā un laikā. Bet tagad tev ir laiks iet. Rītdien ir mana maiņa grāmatnīcā un man vajag izgulēties.

Lizas teiktais iedarbojās uz mani kā ledus auksta ūdens šalts. Bet, ko es biju iedomājies? Ka viņa gadiem gaidīs, kad atgriezīšos?

Manas plaukstas atrāvās no Lizas vidukļa. Atkāpies soli atpakaļ, pirmo reizi pamanīju, kas viņai mugurā. Neliels zīda naktskrekls, kas šobrīd, pateicoties manai putenī izmirkušajai sniega vestei, līmējās pie viņas krūtīm un vēdera.

Acu priekšā nozibsnīja fotoslaidi no pagātnes. Piena balta āda. Visas brīnišķīgās skaņas, ko Liza izdvesa, kamēr viņas ķermenis tik dabiski saplūda ar manējo, it kā tā būtu mūsu simtu pirmā, ne pirmā nakts.

Es piespiedu sevi neskatīties zemāk. Nedomāt par to, cik spēcīgi vēlos to piedzīvot vēlreiz.

– Piedod. Protams, tev ir taisnība. Mēs aprunāsimies citu dienu.

Kad izgāju uz ielas, putenis bija rimies. Atšķīrībā no manām domām, kas traucās un virpuļoja, un padarīja mani traku. Un es patiešām cerēju, ka ar savu šīs nakts izgājienu neesmu visu neatgriezeniski sabojājis.


Liza

Trulā sāpe krūtīs kalpoja kā vienīgais pierādījums, ka neesmu iepriekšējo nakti nosapņojusi.

Hantera ielaušanās. Turklāt turpat, kur bijām piedzīvojuši tuvību. Varbūt arī man būtu izdevies noplēst šīs atmiņas no savas ādas, ja tās nemājotu kaut kur daudz dziļāk zem tās.

Hantera skatiens. Viņa vēsās lūpas uz mana kakla kontrastā ar karsto elpu. Es noraidoši purināju galvu. Varbūt Liza pirms desmit gadiem bija gatava atdot sevi, neprasot neko pretī, bet šai Lizai vairs nebija, ko dot.

Pārāk daudz bezmiegā pavadītu nakšu.

Pārāk daudz šaubās pavadītu stundu.

Pārāk daudz sirdssāpju. 

Pārāk daudz asaru.

Pārāk daudz.

Pietiek! Vienreiz par visām reizēm tam bija jāpieliek punkts.

Hantera tuvums reibināja. Tāpat kā sapnis – piederēt tikai viņam. Tikpat labi zināju – ja vēsture starp mums atkārtotos, proti, es ļautos un viņš vēlreiz uzgriestu man muguru, no manis pāri paliktu tikai tukša vieta. Izdzīvošanas instinkts deva man spēku viņu atgrūst. Un, paldies Dievam, ka tā.

– Hei! Viss kārtībā? 

Asi pagriezu galvu. Meisons. Jaiks! Man nebija noskaņojuma ieslīgt paskaidrojumos, taču es arī nevarēju viņu ignorēt.

– Viss kārtībā, Meis! Es tikai prātoju par kādu ideju saistībā ar grāmatnīcu.

Redzēju, ka esmu viņu pārliecinājusi, jo jaunais praktikants, kurš atbildēja par kompaktdisku, DVD, vinila plašu, plakātu un citu ar mūziku saistītu aksesuāru tirgošanu nodaļā stāvu augstāk, saprotoši pamāja.

– O! Vai tev jau atkal ir dzimusi spoža ideja, kā uzlabot tirdzniecību? – No nelielā kabineta telpas dziļākajā galā iznira veikala īpašnieces Elēnas gaišā, akurāti frizētā galva.

Ar neviltotu smaidu uzlūkoju eleganti ģērbto kundzi, kura šo vietu vadīja, cik vien to atcerējos. Kaut arī decembris bija mūsu ražīgākais laiks, visi zināja, ka tam sekos janvāris un februāris jeb tukšie mēneši, kā tos mēdza saukt tirdzniecībā. Protams, man vajadzēja iedomāties, ka Elēna nepalaidīs garām izdevību uzlabot veikala peļņu. Arī to, ka viņa vienmēr seko līdzi visam, kas notiek grāmatnīcas sienās. Ne velti viņas kabineta durvis allaž stāvēja pavērtas.

– Pāris jaunu ideju man tiešām ir, – mundri atsaucos, priecīga, ka neesmu Meisonam sastāstījusi pilnīgus melus.

Elēna pienāca mums tuvāk un ar nedalītu interesi pievērsās man.

– Nav noslēpums, ka pircēji piesaista jaunus pircējus, – iesāku, uz ko saņēmu piekrītošus galvas mājienus no abiem klausītājiem. – Tas nozīmē, ka mums jāpanāk, lai klienti veikalā uzturas ilgāk. Lai tas notiktu, mums viņi ar kaut ko ir jāieinteresē.  

– Es saprotu ideju, dārgā, bet vai tev ir arī priekšlikumi, kā to panākt? – Pēc uguntiņām blāvi zilajās acīs redzēju, ka esmu viņu ieintriģējusi.

Es pametu skatienu uz vienu no telpas stūriem, kur varēja iegādāties kafiju no automāta.

– Visi pilsētā zina, ka Keiras Kingslijas konditorejā var dabūt visgaršīgākās smalkmaizītes. Kā būtu, ja mēs izmēģinātu nelielu stendu ar viņas gardumiem ieviest šeit – grāmatnīcā?

– Tad apmeklētāji uzkavētos pie galdiņiem, nevis paķertu kafiju un uzreiz trauktos tālāk, – Elēna skaļi apsvēra manu ideju.

– Un mēs varētu šajā stūrī pārvietot preses stendu.

– Ļoti labi! Es to apdomāšu, bet man šī ideja patīk! – Ar koši sarkano, perfekti manikirēto pirkstu viņa atbīdīja elegantos briļļu rāmjus augstāk uz deguna. Tikmēr es pieķēru sevi pie domas – kad man būs septiņdesmit, es vēlētos būt tieši tāda kā Elēna. Vienmēr laipna, kopta un izsmalcināta.

Taisnības labad, līdz tādai perfekcijai man vēl bija tāls ceļš ejams. Uzskatīju sevi par laipnu. Koptu – arī. Ar to izsmalcinātību gan bija tā, kā bija. Ja apstākļi spieda, es varēju sapucēties, bet pārsvarā biju legingu, ērtu apavu un sporta džemperu piekritēja. Kā jau teicu – šajā lauciņā bija vieta izaugsmei. Teiksim, futbola laukuma lielumā.

– Patiesībā, – viņa turpināja, – ņemot vērā, ka tuvojas pusdienlaiks, varbūt tu varētu apciemot mis Kingsliju un pavaicāt viņas domas par sadarbības iespējām?

– Tieši tāds bija mans plāns! – aši piekritu, laimīga par iespēju izvēdināt galvu, ne mazāk – ieganstu satikt Keiru un notiesāt pārdesmit, nu labi – divas svaigi ceptas pekanriekstu maizītes.

Paķērusi no noliktavas jauno, krēmbalto vilnas mēteli un rokassomu, raiti soļoju uz izeju. Mētelis bija dāvana no Pjēras un Lukasa Ziemassvētkos, un es to dievināju. Spriežot pēc nosaukuma uz firmas zīmes, negribēju pat zināt, cik tas maksājis. Īpaši neaizrāvos ar zīmolu apģērbu, tas nešķita būtiski, taču šajā gadījumā kvalitāte runāja skaļāk par vārdiem. Un, jā, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.

– Lai veicas! – Meisons pacēla gaisā divus īkšķus.

Es pagriezu galvu sāņus, lai atbildētu viņa smaidam, bet atsitos kā pret sienu.

– Atvainojiet, – zem deguna izgrūdu, teju zaudējot līdzsvaru.

– Dieva dēļ! Kur tu tā nesies? Vai tev viss labi?

Es pacēlu acis. Nē, es nepārklausījos. Hanters. Jau atkal! Nejutos vēl ne tuvu gatava atjaunot mūsu senās, brālīgās draudzības saites. Ja nu tas bija iemesls, kāpēc viņš ieradies. Kas viņam šeit meklējams? Parasti, kad redzēju vecāko Deivisu pēc ilgāka pārtraukuma, viņam bija tendence uz vairākiem gadiem izgaist, bet pēdējās nedēļas laikā viņš uzradās manā priekšā jau trešo reizi. Ej nu sazini!

– Hanter! – es veikli attapos. – Kāda pašsajūta? Pēc tā, ko vakarnakt redzēju, domāju, šorīt jutīsi slāpes pēc atspirdzinoša dzēriena, nevis labas literatūras. Desmit gadi, un manā priekšā stāv svešs vīrietis.

– Liz... – Hanters drūmi nopūtās. Viņa lūpu kaktiņi pat nenoraustījās. Tēraudpelēkās acis pauda nožēlu.

Pie velna viņu un viņa nožēlu! Man to nevajadzēja.

– Dodies tik tālāk, – mudināju, neizejot no lomas. – Meisons palīdzēs izvēlēties kaut ko atbilstošu tavām šī rīta spējām. Kaut ko, kas neprasa pārāk lielu piepūli, norunāts, Meis? – es piemiedzu ar aci nabaga apjukušajam praktikantam, kurš šobrīd pat neatradās savā nodaļā.

– Darīšu, ko varēšu, – viņš mulsi skatījās te uz mani, te Hanteru.

– Diemžēl es pati nevaru uzkavēties. Man ir šis tas steidzams kārtojams pilsētā, – turpināju vārīties, spraucoties garām mūra sienai (realitātē – Hantera krūškurvim), bet viņš izrādījās veiklāks.

Pirms paguvu aizlaisties, viņš pārtvēra mani aiz elkoņa.

– Es tevi pavadīšu, – viņš paziņoja intonācijā, kas nepieņēma iebildumus.

Pametis ātru atvadu sveicienu abiem maniem apstulbušajiem kolēģiem, kuri šo izrādi pusatplestām mutēm (Elēnas gadījumā – ar atklāti ieinteresētu skatienu) vēroja, Hanters izstūma mani laukā pa veikala durvīm.

– Au! Es tiešām steidzos! – protestēju, pūloties atbrīvoties no platās ķetnas.

– Tu vari beigt šo teātri. Mēs abi zinām, ka neatnācu pēc grāmatām. Es gribu atvainoties. Par vakarnakti.

– Pff! –  nosprauslājos. – Ja tu par to, ka gandrīz novedi mani līdz sirdstriekai, tas jau ir aizmirsts. Tev paveicās, ka pannas vietā nepaņēmu gaļas nazi, –  es vārījos. – Bet citādi ar mani viss ir kārtībā. Tas bija muļķīgs pārpratums. Tu biji par daudz iedzēris, un neviens nav cietis vai... sadurts līdz nāvei. Redzi? Uztraukumam nav pamata, – nervozi ķiķināju. – Bija jauki tevi satikt!

Jau grasījos spert soli garām, kad mans kārtējais mēģinājums notīties cieta neveiksmi.

Divas neveiksmes divu minūšu laikā. Tas jau sāka izskatīties pēc ieraduma.

–  Vai atceries, kā bērnībā spēlējām blefošanas spēli?

Šis jautājums mani pārsteidza. Es atsaucu prātā laiku.

– Atceros gan, jo man tā sasodīti labi padevās, – apmierināti pasmīnēju.

– Taisnība, – Hantera seja atmaiga. Viņa acis sasila, gremdējoties patīkamās atmiņās. – Tad varbūt atceries arī to, ka bija kāds, kuru tev nekādi neizdevās apspēlēt?

Apjēdzot teiktā nozīmi, mani mutes kaktiņi nolaidās. Tukšums. Jau atkal tas trulais tukšums. Nebija tā, ka es to izbaudītu, bet tas bija labāk nekā sāpju, vilšanās un nepiepildītu ilgu kokteilis, ko gadiem biju pret savu gribu strēbusi.

–  Liz, es tevi pazinu vēl kā bērnu. Jā, mēs sen neesam tikušies, bet tas nenozīmē, ka neredzu, kad esi pret mani godīga un kad nē. Hanters izskatījās noguris. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Viņš nebija gulējis pusi nakts. 

Es jutu siltumu apņemam manus pirkstus. Pa kuru laiku tie bija nonākuši viņa plaukstās, man nebija ne jausmas.

–  Lizij, mazulīt... Nu tak! – Viņa īksķis pārslīdēja manas delnas virspusei, tūlīt pat iedarbinot manās smadzenēs visas iespējamās brīdinājuma sirēnas.

Mana seja savilkās rūgtā smaidā: – Es jau sen neesmu tava mazulīte. Pārstāju tāda būt naktī, kad tu mani padarīji par sievieti. Un, iespējams, vēl pirms tam.

Locekļos ieplūda karstums. Neticēju, ka esmu uzdrīkstējusies to pateikt skaļi. Hantera mute pavērās. Viņš pilnīgi noteikti nebija gaidījis, ka runāšu tiešu valodu. Spēcīgais žoklis nospriegojās, un tērauda ciešajā skatienā atspoguļojās tā pati nožēla, ko biju redzējusi jau iepriekš.

–  Liz... – šoreiz viņš bija tas, kurš novērsās, it kā būtu viņam atgādinājusi ko nepatīkamu vai apkaunojošu.

– Būs jau labi. Vari aiztaupīt sev šo runu. Viss, ko tu varētu teikt, jau ir skaidri nolasāms tavā sejā. Bet es lūdzu... nesaki, ka tev ir žēl. Ka nožēlo. Jo tas padara visu to skaisto… – mana balss aizlūza, bet, lai nolādēts, atpakaļceļa vairs nebija, – tas padara to visu par kaut ko neglītu un apkaunojošu, un tas ir pēdējais, ko es vēlos dzirdēt.

Manas acis sāka sūrstēt. Zinot, ko tas nozīmē, es uzmetu Hanteram vienu pēdējo skatienu un devos prom.

Viņš mani neaizturēja. Un nebija jau arī iemesla. Vienreiz un par visām reizēm starp mums viss bija pateikts.


Hanters

Pakavs bija stāvgrūdām pilns, tikai šoreiz, atšķirībā no citiem vakariem, šeit pulcējās ģimenes ar bērniem, lai sagaidītu Jauno gadu.

Atradis vietu pie bāra, es pieskatīju mazo Leilu, kuras vecāki tikko bija devušies uz deju placi. Mans skatiens apstājās pie galdiņa, kur Rods ar Leksiju un savu atvasi baudīja svētku vakaru. Citkārt taisnā ceļā dotos turp, bet ar viņiem bija Liza, un es nevēlējos riskēt izbojāt viņas vakaru.

Viņa izskatījās tik skaista. Tik trausla un sievišķīga savā sudrabpelēkajā kleitā. Katru reizi, kad mans skatiens pavērās turp, nespēju atvairīt nožēlu. Man būtu vajadzējis kaut ko teikt vai darīt. Man nevajadzēja viņu tik viegli palaist. Nē! Man būtu vajadzējis ar viņu runāt jau toreiz – tajā naktī. Skaidri un gaiši pateikt, kā jūtos. Par šķēršļiem, par kuriem nezināju, vai varam tos pārvarēt. Viņu uzklausīt. Varbūt abi kopā mēs būtu varējuši rast risinājumu, vai vismaz šķirtos kā draugi.

Leksija kaut ko iečukstēja Lizai ausī, un viņa iesmējās. Bija labi redzēt viņu tādu. Tik bezrūpīgu.

Tagad, kad biju pārliecinājies – Liza nav man piedevusi –, vairs nezināju, kā ar viņu runāt. Vai viņu tajā vainoju? Nē. Arī pats nebiju spējis izlīgt ar sevi par to, ko muļķībā pieļāvu. Ja es varētu attaisnoties, ka toreiz biju tikai puišelis. Bet es nebiju.

– Onkuli Hantel, vai nāksi ar mani dejot?

Es pagriezos pret mazo prātvēderu, kura tik ļoti līdzinājās Lizai šajā vecumā. Lai nu uz ko, bet uz dejošanu man prāts nenesās, tomēr mērķtiecīgā grimase Lukasa atvases sejā skaidri norādīja, ka Leila ir sava tēva meita. Izredzes izsprukt cauri ar atrunām līdzinājās tuvu nullei.

– Ja nu vienīgi tev nav padomā kāds cits deju partneris, – es nopietni atvaicāju.

Leilas niecīgā dūrīte rotaļīgi iedunkāja manu plecu. Viņa spalgi iesmējās: – Ne tak! Es esmu galīgi blīva!

– Tad man ir ļoti paveicies, – piemiedzu viņai ar aci, par ko tiku apbalvots ar platu, laimīgu smaidu.

Es iztukšoju dzērienu un ar Leilu rokās sāku spraukties cauri cilvēku pūlim. Izbrīvējis mums vietu netālu no Lukasa un Pjēras, es satvēru niecīgo plaukstu savējā, un mēs sākām kustēties mūzikas ritmā.

– Tu esi labs dejotājs, – viņa iekliedza man ausī tieši tobrīd, kad mūzika apklusa, liekot ap mums norībēt smieklu lavīnai.

– Man prieks, ka jūs tā uzskatāt, Leilas jaunkundz! – Es pieliecu galvu savā vislabākajā angļu džentlmeņa manierē, izpelnoties ar to kautrīgu smaidu.

– Vai varu pieteikties rindā uz nākamo? – Nez no kurienes mums blakus iznira Deklana seja.

– Tikai tad, ja Hantels būs al mielu. Tu vali dejot ar Keilas tanti, bet onkulim Hantelam esmu tikai es.

– Par mani neraizējies. Ar mani viss ir vislabākajā kārtībā, – veltīju mazajai gudriniecei iedrošinošu smaidu.

– Jā, saldumiņ, neraizējies! Onkulim Hanteram nav iebildumu būt vienam. Redzi, ir vīrieši, kuri vēl nav gana nobrieduši nopietnām saistībām, – lēni uzsvērdams katru vārdu, Deklans paskaidroja. Tad nolāpītais maita atņirdza zobus.

Tā vietā, lai atcirstu pretī, jutu savu seju nocietināmies. Spēlēt pingpongu ar līdzīgām piezīmēm starp mums bija tikpat dabiski kā ēst un elpot, tāpēc bija grūti izskaidrot, kāpēc šoreiz brāļa teiktais tik ļoti aizķēra.

– Ja pēc šīs dejas ar onkuli-plātīzeru vēlēsies uzdejot ar kādu, kurš spēj noturēt ritmu, tu zini, kur mani meklēt, – piemiedzu Leilai ar aci. Tad nozudu, pirms paspēju sarunāt muļķības, ko vēlāk nāktos nožēlot.



Sākās atskaite no desmit uz viens, un gaisu pāršalca skaļš “Laimīgu Jauno gadu!”. Uz centrālās ielas bija sapulcējušies kā Pakava apmeklētāji, tā tūristi no tuvējām viesnīcām, kuri, pametuši siltās telpas, vēroja svētku uguņošanu. Atskanot pirmajiem raķešu rībieniem, visi sāka saskandināt glāzes un apskauties, taču man nebija vēlmes pacelt acis pret debesīm un vērot šovu. Es lēni virzījos cauri pūlim, mēģinot ieraudzīt Lizu.

Tur jau viņa bija. Viena pati, nostāk no pārējiem, viņa raudzījās violeti sārtajās ugunīs. Lizas plaukstas bija apņēmušas plecus tā, it kā viņai saltu, un katrs mans instinkts mudināja doties turp un viņu sasildīt. Jau tikai ideja par Lizas tuvumu raisīja atmiņas, kuras biju radis atgrūst malā, nezinot, ko ar tām iesākt. Pēc pēdējās tikšanās šī doma nešķita prātīga, tomēr kājas pašas pēc inerces veda mani turp. Tikpat strauji kā iesācis ceļu, es apstājos. Pie Lizas pienāca kāds vīrietis un savēra viņas plaukstu. Pieliecies tuvāk, viņš kaut ko iečukstēja viņai ausī. Mani deniņi sāka pulsēt. Kas pie... Bet protams! Ieskatoties vērīgāk, atpazinu runātājā kolēģi no grāmatnīcas. Jau grasījos iejaukties, kad viņš pieliecās un viņu noskūpstīja. Es sastingu. Manās ausīs sāka dunēt. Neatcerējos, kad vēl dažas sekundes būtu šķitušas tik garas. Es stāvēju kā mietu norijis, gaidot Lizas reakciju. Laikam jau cerēju, ka viņa sāks protestēt, kas, savukārt, dotu man iespēju mesties pa vidu un ierādīt tam klaunam īsto vietu. Un tā nebija blakus manai Lizai. Bet sekundes ritēja un viņa nedarīja neko, lai izbeigtu notiekošo. Kad vīrieša pakausis beidzot attālinājās, Lizas lūpas rotāja nedaudz atturīgs, bet draudzīgs smaids.

Mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi šādi jutos. Ak jā, pamatskolā, kad iesaistījos kautiņā ar vienu no vidusskolniekiem, aizstāvot sīko brāli. Pretinieks bija ietriecis dūri man taisni saules pinumā, un uz brīdi nebiju spējis ievilkt elpu. Bet šoreiz es nedrīkstēju iejaukties. Tā bija Lizas dzīve. Lizas izvēle. Manas rokas bija sasaistītas. Atmetis domu par scēnu, uz ko man nebija nekādu tiesību, es asi apcirtos un iejuku pūlī, pirms viņa paguva mani pamanīt.

Turpmāko vakara daļu mans dibengals palika pielīmēts bāra krēslam, kur es nodarbojos ar vienu no saviem jaunajiem hobijiem  – šaustīju sevi par to, ka toreiz nerīkojos citādi. Vai bija par vēlu? Dieva dēļ! Vairāk nekā desmit gadi... Protams, ka bija par vēlu! Vai varbūt nebija? Es pieliku glāzi pie lūpām un nosprauslājos. Kas ir šis vīrietis? Hanters, ko pazīstu, nekavētos uzrotīt piedurknes un stāties pretī izaicinājumam. Varbūt problēma slēpās tajā, ka vēl nekad nebiju spēlējis uz tik augstām likmēm?


Liza

Veikala durvis pavērās, un pa tām iesoļoja Meisons. Lieki teikt, ka šodien nebija viņa maiņa.

Pēc Jaungada pasākuma mūsu attiecības bija kļuvušas, teiksim tā, neveiklas. Sagaidot pulksten divpadsmit, cilvēki mēdza apskauties un viens otru noskūpstīt. Nekas ārkārtējs. Protams, nedaudz ieilgušais skūpsts bija mani pārsteidzis, vēl pie tam tieši uz lūpām, bet tonakt visi bija nedaudz jautrā prātā, un svētku kņadā tas nebija šķitis arī nekas tik ārkārtējs.

To, ka esmu kļūdījusies, sapratu tikai, kad pēc Jaunā gada nakts viņš sāka mani vajāt. Lai cik ieganstu izdomātu, kāpēc nevaram satikties, šķita, ka Meisonam nepadodas uztvert mājienus, un nu jau tas sāka kļūt traucējoši. Vai viņš nebija dzirdējis par “dienesta romāniem” un to, cik tā ir slikta ideja? Laikam jau nē, jo tur jau viņš priecīgi slāja man pretī. Iekšēji saviebos. Man nepatika būt nelaipnai, bet nesapratu, kā iziet no situācijas tā, lai kaķis būtu paēdis un pele – dzīva. Galvā aši izspēlēju plānu savest Meisonu ar kādu no savām studiju laika paziņām, kuras vēl nebija paguvušas noenkuroties laulības ostā. Tā teikt, piekrist kaut kur kopā paēst, un tad: “O, sveika, Šaneija, tu arī te? Nāc, pievienojies!” Tas šķita labs variants. Proti, ja vien ar viņām visām jau sen nebūtu zaudējusi kontaktu...

– Sveika, Liz, – viņš mundri sveicināja.

– Čau, Meis! Vai tev nav brīvdiena? – atgādināju, ja nu viņam tas būtu izkritis no galvas.

– Ē... Jā... Patiesībā es ieskrēju, jo gribēju satikt tevi, – viņš pakasīja pakausi.

Un te nu tas bija. Cūcība...

– Tiešām? Kāpēc tā? – turpināju viena aktiera izrādi, reizē dauzīdama galvu pret iedomātu sienu.

– Nu... Es tā iedomājos… Šo piektdien Florida George Line savas koncerttūres ietvaros būs Saulgriežu ielejā. Varbūt tu gribētu...

– Forida George Line būs šeit? Saulgriežu ielejā? – mana mute pavērās. Neatminējos, ka būtu manījusi pilsētā izkārtnes. Kaut gan… kādam, kurš nepārvietojas tālāk par Montvilas centru, tas varēja arī palikt nepamanīts.

– Aha! Man ir divas biļetes, un es iedomājos, ka varbūt mēs ar tevi varētu...

– Ak nē! Es tikko atcerējos, ka man tieši tajā dienā ir... frizieris, – izspļāvu pirmo, kas ienāca prātā, un tūdaļ piesarku, apjaušot, cik nepārliecinoši tas izklausījies.

– Nu... nez vai tev frizieris ir astoņos vakarā, – Meisons prātīgi aizrādīja.

– Tev taisnība, – es ieķiķinājos. Kā padsmitniece. Lieliski. Kļuva arvien labāk. – Bet uzreiz pēc friziera man ir...

Domā, Liza! Domā!!!

– Vakariņas ar mani, – aiz muguras dzirdēju pazīstamu balsi. Hanters. Manas acis iepletās kā divi lidojošie šķīvīši, kamēr viņš nesatricināmā mierā devās šurp. – Es būtu ļoti vīlies, ja tu būtu to piemirsusi, ķirbīt, – viņš intīmākā balsī piebilda.

Vai viņš visu šo laiku bija šeit un, redzot manu situāciju, darīja to, ko abi ar Lukasu šādās reizēs mēdza darīt? Nuja! Viņš centās mani izpestīt. Manā sirdī kaut kas ietrīsējās.

Kuš! Izbeidz! Necenties tajā saskatīt ko vairāk. Viņš tikai mēģina tev izlīdzēt, kā jebkurš labs draugs to darītu.

Tikai Hanters man bija kas vairāk par draugu, ko – diemžēl vai par laimi – viņam nebūs lemts uzzināt. Ne pēc tās elles cilpas, kam biju gājusi cauri pēc viņa aizbraukšanas. Lai kā arī būtu, negrasījos savas ietiepības dēļ palaist garām iespēju tikt galā ar Meisonu. Pirmkārt, Hantera teiktais sniedza pārliecinošu alibi, kāpēc nevaru doties uz koncertu. Tomēr, stulbums, es tiešām būtu gribējusi dzirdēt FGL dzīvajā. Protams, ne jau Meisona kompānijā. Ja šo piedāvājumu būtu saņēmusi laikā, kad bijām tikai kolēģi, tad varbūt, bet tagad? Nē, paldies! Otrs ieguvums šim cirkam bija iespēja likt savam uzstājīgam kolēģim manīt, ka esmu aizņemta. Jā. To es varēju. Zināju, ka varu būt laba aktrise. Protams, man nebūtu iebildumu, ja šī iestudējuma otrs galvenās lomas atveidotājs būtu kāds cits, bet kāds bija tas teiciens? Dāvinātam zirgam mutē neskatās? Un Hanters šobrīd bija mans vienīgais zirgs. Es gribēju teikt – variants.

– Protams, ka neesmu! – raidīju Hanteram mirdzošu smaidu, kas (diemžēl) prasīja no manis nulli aktiermeistarību un mīnus pieci piepūli. 

Tad, lai padarītu notiekošo pārliecinošāku, ieķēros ar abām plaukstām Hantera elkonī.

– Bet, ja tev patīk Florida George Line, mēs varam sākt ar to, – Hantera skatiens kavējās pie manas sejas.

Oho... Viņam tiešām padevās šī loma. Tas, cik dziļi viņš raudzījās man acīs, un samtainais balss tembrs. Mana mute izkalta, un es aplaizīju lūpas, pirms spēju tās vēlreiz pavērt, lai atbildētu.

– Baidos, ka koncerts jau ir izpārdots. Ja nemaldos, tas bija izpārdots jau pirmajās divās stundās pēc tā izsludināšanas, – Meisona truimfējošais paziņojums pārspridzināja sapņu burbuli, kurā atrados.

Ak jā, Meisons. Viņš vēl ir šeit.

– Tad jau labi, ka es pazīstu Taileru personiski, – Hanters vēlreiz pievērsās man. Kā viņam tas izdevās? Tik pārliecinoši. – Ko saki, Liz?

– Tas... būtu superīgi, – dzirdēju sevi piekrītam.

– Tad esam vienojušies, – viņš pasmaidīja un, satvēris manu zodu ar īkšķi, pavisam maigi noskūpstīja mani uz lūpām.

Uz sekundes simtdaļu es ļāvos aizmirsties. Aizvērt acis un izbaudīt notiekošo. Kad tās pavēru, Hanters nebija izgaisis, un tas, kā viņš turpināja skatīties... Nevarēju to izskaidrot, bet kaut kas bija mainījies. Nekas neradīja sajūtu, ka esmu mazā Lizija, Hantera bērnu dienu draugs. Es jutos kā sieviete, kuru iekāro vīrietis. Un Oskars par labāko tēlojumu tiek piešķirts... bungu rīboņa... Hanteram Deivisam! 

– Atvaino, vai tu ko teici? – negribīgi atrāvos no sudrabpelēkā tērauda un nofokusēju skatienu uz Meisonu.

– Es teicu – līdz vēlākam, Liz, – viņš sapīcis atkārtoja.

– Jā, protams. Līdz vēlākam! – Pametusi gaisā plaukstu, es iebāzu to atpakaļ džinsu kabatā.

Durvis aiz Meisona muguras aizcirtās, un es pagriezos pret Hanteru.

– Paldies! Es būtu tikusi galā pati. Un... ķirbīt?

– Nav par ko. Izskatījās, tam nabaga puisim lēni pielec. Kas tev pret ķirbīti? Drīzāk man jājautā tev – frizieris? Tiešām, Liz? – Viņš izskatījās teju uzjautrināts. – Esmu vīlies. Būtu gaidījis no tevis kaut ko oriģinālāku.

Es nogrozīju acis.

– Tici man. Visu citu biju jau izmēģinājusi, – es piepūtu vaigus. – Bet Meisons... viņš vienkārši atteicās saprast.

Bezrūpīgā grimase Hantera sejā izdzisa. Es to nesapratu. Varbūt nepazinu viņu tik labi kā senāk, jo es nevarēju nolasīt, kas darās viņa galvā.

– Vai varu jautāt, no kurienes tu vispār uzradies?

– Zinu, tas izklausīsies jocīgi, bet... es ienācu pa tām durvīm, – viņš pacēla vienu uzaci, un es pieķēru sevi pie domas – ja kāds atļautos pateikt, ka šis vīrietis ir tikai pievilcīgs, tas noteikti būtu tas pats cilvēks, kurš nolēma nodēvēt arbūzu par ogu, jo... viņš izskatījās patiešām labi. 

– Asprātīgi. Tu saprati jautājumu.

– Es gāju garām. Ja nu kas, es eju šeit garām katru dienu. Dažreiz pat vairākkārt. Un katru reizi es domāju, ka gribu ienākt un aprunāties. Bet šķita – pēc mūsu pēdējās sarunas tev ir vajadzīgs laiks. – Viņš palūkojās apkārt: – Savukārt šodien... Šodien man patiešām vajadzēja grāmatnīcu. Un, ja vien manas prombūtnes laikā kaut kas nav mainījies, tuvākajā apkārtnē šī ir vienīgā. Kad ienācu, bija grūti nenoklausīties jūsu sarunu. Likās, ka tev noderētu drauga palīdzība. Tas arī viss. Man šķita, tu tiecies ar to puisi. Kas notika?

– Ar Meisonu? Nekad neesmu ar viņu tikusies. Ne ar viņu, ne ar kādu citu. – Saprotot, cik daudz esmu atklājusi, vēlējos, kaut atvērtos burvju portāls un aizrautu mani nezināmā virzienā. Vai šis nebūtu ideāls moments atprātotāju uzbrukumam? Kur tie slīmesti vazājas, kad viņus visvairāk vajag?

– Kā tu to domā – ne ar vienu neesi tikusies? – Hantera izteiksme izmainījās. – Tu taču negrasies apgalvot, ka visu šo laiku neesi bijusi nevienās nopietnās attiecības? – viņš īsi iesmējās, bet tie nebija laimīgi smiekli.

Cerīgi pametu skatienu sāņus, ja nu kādam pircējam tieši šobrīd vajadzētu palīdzību, bet starp veikala plauktiem gaudoja vējš. Mēs ar Hanteru šeit bijām vienīgie.

– Tu teici, ka tev vajag grāmatnīcu. – Ja arī mans mēģinājums iziet no situācijas bija acīmredzams, man bija vienalga. – Vai tu meklē kaut ko specifisku? 

– Pareizi, grāmatas, – man par pārsteigumu, Hanters saminstinājās. Lūk, tas bija kas jauns. Hanters Deiviss nebija no tiem, kurus viegli izsist no līdzsvara. Viņš bija vispašpārliecinātākais vīrietis, kuru pazinu. – Jā... Varbūt jums šeit ir kaut kas ar nosaukumu “Kā nebūt kretīnam” vai “Vēl viena iespēja”? – viņa acis saglabāja nopietnību, un manām smadzenēm vajadzēja mirkli, lai saprastu, par ko viņš runā. Kad tas notika, es iekšēji pasmaidīju.

– Patiesībā… mūsu piedāvājumā ir kaut kas par šīm tēmām, – iejūtoties viesmīlīgās veikalnieces lomā, laipni pamāju pa labi. – Nāc, es pavadīšu tevi līdz pašpalīdzības literatūras nodaļai.

– Ak tā! Pašpalīdzības literatūra, – Hantera sejā iegūla sāpīga grimase. Viņš izrunāja šos vārdus tā, it kā būtu apēdis kaut ko riebīgu, un es knapi valdījos, lai nesāktu ķiķināt.

– Nu jā, mums ir vesela nodaļa ar literatūru izmisušiem cilvēkiem. Tādiem, kas paši saviem spēkiem nespēj tikt galā ar dzīvi, – lietišķi paskaidroju. – Nu re! – Es izvilku no plaukta grāmatu, kuras vāku ar trekniem burtiem rotāja nosaukums “Otrā iespēja”, un tūlīt pat iekodos mēlē.

Hanters ar šaubām aplūkoja biezo, tumši zilos vākos iesieto ķieģeli. Tad nokremšļojās: – Tieši tas, ko meklēju!

– Bet par to... būšanu kretīnam… – Es vilku ar rādītājpirkstu pāri grāmatu muguriņām. – Diemžēl par šo tēmu šobrīd nekas nav pieejams, bet esmu dzirdējusi, ka Montvilā ir pāris labi speciālisti. Ja vēlies, varu...

– Es šo ņemšu, – Hanters pārtrauca manu vārīšanos.

– Lieliski! Laba izvēle! – Papliķēju viņam pa plecu un raitā solī devos atpakaļ uz kasi. – Tas būs divdesmit deviņi deviņdesmit deviņi.

– Man šķita, ka uz cenu zīmes bija rakstīts deviņi deviņdesmit deviņi, – Hantera lūpu kaktiņi noraustījās.

Seksīgais nejēga.

– Tieši tā, – es laipni piekritu. – Deviņi deviņdesmit deviņi – par grāmatu. Divdesmit – par konsultāciju, – es piemiedzu ar aci un uzsitu pāris pogas uz datora klaviatūras.

 – Te būs! – Uzskribelēju uz veikala vizītkartes aizmugures pirmo psihoterapeita numuru, kas izleca meklētājā.

Hanters noskaitīja uz letes trīsdesmit dolārus.

– Atlikumu vari paturēt!

– Cik laipni! Paldies! – Iekodusies mēlē, izņēmu no kases aparāta vienu centu. Tad demonstratīvi uzsitu ar to pa blakus stāvošo burku, uz kuras uzlīmētais uzraksts vēstīja “Grāmatu tārpi mīl ne tikai ābolus, bet arī palmas un okeānu”, un iemetu to iekšā.

Akurāti ievīstījusi pirkumu zīdpapīrā, es ievietoju to papīra maisiņā, ko rotāja grāmatnīcas logo.

– Iepakojums uz firmas rēķina, – kā viesmīlīgai namamātei pieklājas nodudināju, atdodot Hanteram svaigi iegādāto pirkumu.

Viņa lūpās iegūla greizs smaids.

– Biju jau piemirsis, cik ar tevi ir jautri. Nāc ar mani uz koncertu, Liz! Es zinu, ka nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ, bet mēs varam veidot jaunas atmiņas. Tu un es. Saki man “jā”.

– Labi! – Labi?! Vai es tikko piekritu Hantera ielūgumam?

– Labi? – viņš sarauca uzacis. Ne es vienīgā biju pārsteigta.

– Jā, es iešu, – mana balss noslīdēja par iedaļu klusāk, jo tur jau tās piezagās. Šaubas, vai nepieļauju otro sava mūža lielāko kļūdu.

Viņš pasmaidīja.

– Tas būs lieliski! Es tev apsolu! Kā vecajos laikos un... vēl labāk.

Nezinu, kas tieši, bet kaut kas šajā solījumā lika man iekšēji notrīsēt.

Hanters izņēma no manām rokām papīra maisu ar pirkumu, par kuru tikko trīs reizes pārmaksājis. Taču viņš nesūdzējās, ka ticis apkrāpts. Pieliecies Hanters piespieda lūpas manam vaigam.

– Uz tikšanos, – lēns smaids pārlaidās skarbi skaistajai sejai.

Es mēmi sekoju ar skatienu platajai mugurai. Ticis līdz ārdurvīm, Hanters vēlreiz pameta gaisā sveicienu un teleportējās kādā viņam vien zināmā virzienā. Tikmēr es nespēju beigt prātot: “Liza Heina, kur jau atkal tu esi iekūlusies.”


Lasi "VĒL REIZI MĪLĒT" šeit!

Mans pirmais romāns “Vēl reizi mīlēt” ir veltījums Tev, mana dārgā lasītāja. Tieši ar Tevi es vēlos dalīties savos stāstos par varoņiem, kurus, ticu, iemīļosi tikpat ļoti, kā tas notika ar mani.

Mīļie Lukas un Pjēra! Paldies, ka ļāvāt man piedzīvot jūsu stāstu, ka dalījāties savos priekos, pārdzīvojumos un nedrošībās! Ar katru sarakstīto grāmatu es arvien vairāk iemīlos rakstīšanā, bet jūs vienmēr būsiet īpaši, jo esat mani pirmie.

Paldies tev, meitiņ! Tu vienmēr esi bijusi mans lielākais līdzjutējs it visā, ko es daru. 

Milzīgs paldies maniem vecākiem, kuri ir vienmēr cienījuši manu izvēli iet savu ceļu. Es patiesi nezinu, ko darītu bez jūsu sapratnes un atbalsta.

Paldies manai māsai Ritai, māsīcai Līvai un dēla krustmāmiņai Danai, kuras nenobijās lasīt manu romānu pirmos manuskriptus un mudināja turpināt! Ja ne jūsu iedrošinājums, iespējams, mani stāsti tā arī nepiedzīvotu savu dzīvi uz papīra.

Un, protams, īpašs paldies redaktorei Gunitai Lagzdiņai-Skroderēnai par enerģisko darbu, uzmundrinājumu un pacietību “Vēl reizi mīlēt” teksta sakārtošanā!

Un tagad... No sirds Tev novēlu izbaudīt šo ceļojumu!







Pjēra

– Mis Kingslij, vai jums ir kas piebilstams klienta aizstāvībai?

Dzirdot savu vārdu, es pielēcu kājās. – Nē, Jūsu Godība!

– Tādā gadījumā izsludinu piecpadsmit minūšu pārtraukumu. Pēc tā tiks paziņots galīgais tiesas spriedums.

Atskanot āmura klaudzienam, tiesnese pameta savu vietu.

Kolīdz melnā mantijā tērptā mugura nozuda skatienam, es atslīgu krēslā. Un gaidīšanas spēle varēja sākties.  

Nu jau gandrīz pusgadu rokrokā ar manu juristu komandu strādājām pie īpašuma tiesību lietas. Ne kuras katras. Tās pašas skaļās un skandalozās, kas nerimstoši tika apspriesta Ņujorkas lielākajos biznesa preses izdevumos un internetvietnēs. Arī šonakt līdz pēdējai nomodā pavadītajai minūtei biju gatavojusies izrādes galvenajam – noslēdzošajam – cēlienam. 

Profesijā, kurā darbojos, uz veiksmi paļauties būtu aptuveni tāpat kā iesaiņot visus trumpjus greznā dāvanu papīrā, pārsiet ar zīda lenti un pasniegt pretiniekam kā uzmundrinājuma dāvanu. Citiem vārdiem – ne manā stilā. Svarīga bija katra mazākā nianse, kas var kaitēt vai, gluži pretēji, nākt par labu klientam. Visu noteica ar skrupulozu precizitāti paveikts darbs.

Es nemēdzu samierināties ar viduvējību. Dari līdz galam vai ej mājās. Princips, pēc kura vadījos. Un arī galvenais iemesls, kāpēc pie manis tika novirzīti uzņēmuma nozīmīgākie klienti.

Īsi palūkojos pār plecu, kur sēdēja mana komanda. Ārēji katra no pazīstamajām sejām pauda nesatricināmu mieru, bet es labi zināju, kas patiesībā slēpjas aiz šīs meistarīgi uzliktās fasādes. Arī es sēdi no sēdes spēlēju vienu un to pašu labi iestudēto lomu. Nozīmīgu manas profesijas sastāvdaļu, lai radītu pārliecību tiesnesī un zvērinātajos. Ne mazāk svarīgi – uzņēmuma klienta acīs. Lai apliecinātu, ka Stephord&Priceley vārds un labā slava nav tikai tukšas dzelteno lapu tenkas.

Labākie. Drošākie. Neuzveicami. Līderi. Tā par mums rakstīja The New York Times un pārējā Lielā Ābola prese. Tomēr pat tagad, pēc neskaitāmām tiesas zālē gūtām uzvarām, gaidot tiesneša galīgo spriedumu, mani urdīja nemiers.

Kūpera lieta, kā to dēvēja avīžu slejās, bija skaļa. Tajā bija iesaistīts ne viens vien biznesa smagsvars. Es labi zināju, ko no manis sagaida biroja vadība. Un ko – klients. Simtprocentīgu uzvaru un neko mazāk. Uz mani jau kārtējo reizi tika izdarītas augstas likmes, un mans uzdevums bija tieši tik vienkāršs un reizē sarežģīts. Tās attaisnot.

Nu jau apritēja pusdekāde, kopš pirmo reizi spēru kāju pār Ņujorkas prestižākā advokātu biroja slieksni. Iesākumā tāpat kā citi izredzētie, kuriem laimējies iegūt prakses vietu Stephord&Priceley ēkas sienās, lielākoties savas dienas pavadīju, veicot nenozīmīgus palīgdarbus. Tādus kā dokumentu šķirošana, lietu materiālu pavairošana kopētavā un konferenču telpas sagatavošana sēdēm. Ja vajadzēja, pagatavoju arī pa kādam dzērienam. Kamēr citi jaunpienācēji (pārsvarā prestižu augstskolu absolventi no elites ģimenēm) mēdza vadībai aiz muguras to dēvēt par šķīstītavu, tā teikt – pēdējām mocībām pirms nonākšanas virsotnē, es nesūdzējos. Iespējams, tāpēc, ka jau no laika gala apzinājos – atrasties Stephord&Priceley telpās un elpot to pašu gaisu, ko mani daudz pieredzējušākie kolēģi, ir privilēģija. Kā citādi aprakstīt izdevību dienu no dienas vērot sava amata olimpiskos medaļniekus darbībā? 

Tomēr visvairāk es izbaudīju vakara stundas, kad klientu pieņemšanas laiks bija galā. Tieši tad mēdza norisināties visaizraujošākās diskusijas un nereti pieņemti nozīmīgākie lēmumi.

Uzņēmumā biju pavadījusi vien nepilnus divus mēnešus, kad netīši kļuvu par kādas apspriedes liecinieci. Konflikts tika risināts starp nepilngadīgas hiphopa zvaigznes vecākiem un viņas menedžeri. Laikam jau klausījos sarunā ar tik lielu interesi, ka kāds no tās dalībniekiem, domājams, lai uzjautrinātos, ne tik daudz nopietni, apjautājās manu – jaunizceptas juristes viedokli. Un, viņam un visiem pārējiem par pārsteigumu, viņš pie tā tika. Bet iespaids, ko man izdevās atstāt uz daudz pieredzējušākajiem amata brāļiem, bija vienīgi ziediņi salīdzinājumā ar to, ka nākamajā dienā manis ierosinātā stratēģija nodrošināja komandai uzvaru tiesas zālē. 

Ziņas par manu līdzdalību gūtajā panākumā izplatījās strauji, un vēlāk itin bieži tiku pieaicināta piedalīties sarežģītu gadījumu izskatīšanā. Pēc nepilniem sešiem mēnešiem man tika izteikts oficiāls darba piedāvājums un uzticēta pašai sava pirmā lieta. Pēc vēl dažiem – sava komanda. Pēc gada – arvien ietekmīgāki klienti un arvien nopietnāki gadījumi. Un šodien – piecus gadus vēlāk – es varēju sevi saukt par vienu no vadošajiem Stephord&Priceley advokātiem.

Sarunas zālē pieklusa, un es piecēlos līdz ar pārējiem, lai sagaidītu atgriežamies tiesnesi.

Kad visi vēlreiz ieņēma savas vietas, viņa ķērās pie sprieduma nolasīšanas:

– Tiesa ir pieņēmusi galīgo lēmumu lietā numur viens-septiņi-viens-astoņi-nulle-trīs-nulle-četri-nulle-nulle-pieci un noraidījusi visas pret Cooper Momental vērstās apsūdzības. Apsūdzētā puse tiek pilnībā attaisnota visos apsūdzībā minētajos punktos. Tāpat tiesa paredz, ka apsūdzētājs sedz visus apsūdzētās puses tiesas procesa laikā gūtos zaudējumus. Ar detalizētu spriedumu visi interesenti var iepazīties pēc sēdes, ko šobrīd pasludinu par slēgtu.

Atskanot āmura klaudzienam, telpu pāršalca divējāda murdoņa. Vieni pauda neapmierinātību, tikmēr citi – atviegloti sačukstējās.

Mans klients Henrijs Kūpers, Ņujorkā atpazīstamu restorānu tīkla un luksusa viesnīcu ķēdes īpašnieks, piecēlās un izstiepa man pretī roku.

– Mis Kingslij, man ir bijis tas prieks un gods ar jums sadarboties. Tie, kuri apgalvo, ka esat savas jomas eksperte, nekļūdās. Un tagad, kad esmu pārliecinājies pats savām acīm, visu cieņu! – Viņš galantā žestā pielieca galvu.

Satvērusi pretī izstiepto plaukstu, to īsi saspiedu.

– Paldies! Bet, domāju, piekritīsiet, ja teikšu – pulkvedis ir tikai tik spēcīgs, cik spēcīgs ir viņa karapulks. – Palūkojos pār plecu, kur mani kolēģi sveica cits citu ar kārtējo gūto uzvaru.

Safīrzilās acis atzinīgi iedzirkstījās. Bet tad viņa skatienā kas izmainījās. Kas tāds, kas kā ar knipi izmainīja ierasti formālo atmosfēru starp mums.

– Tagad, kad mūsu darba saistības ir oficiāli noslēgušās, vai sagādāsiet to prieku un pavakariņosiet ar mani? Vislabākais ēdiens. Dzīvā mūzika. Augstākās klases apkalpošana. Kādā no maniem labākajiem restorāniem, saprotams. – Vērīgās acis nekautrīgi nomēroja manu seju. – Ko teiksiet, Kingslijas jaunkundz?

Intelekts, šarms un harisma. Trīs galvenās sastāvdaļas, kas veidoja Henriju Kūperu. Un tās visas bija nevainojamās proporcijās, tomēr…

– Jūsu piedāvājums ir vilinošs, bet man diemžēl jāatsaka.

Pievilcīgajā sejā pazibēja pārsteigums, un ar to bija gana, lai es sajustos nelāgi. Tāpēc paskaidroju: – Saprotiet pareizi, manas dienas ir saplānotas pa minūtēm.

Viņš aprauti iesmējās. – Bet jūs taču kādreiz atlicināt laiku ēšanai? 

Nojautu, ka mans sarunbiedrs nepazīst atraidījumu. Un kāpēc lai viņš to pazītu? Henrija Kūpera izvēlētā profesija tikpat labi varētu būt aktieris, jo izskata ziņā šis smukulītis ne par mata tiesu neatpalika no vecās Holivudas iekārojamākiem siržulauzējiem. Biju dzirdējusi kolēģes sajūsmināmies par ietekmīgo viesnīcnieku un varēju viņu apbrīnu saprast. Turklāt tas, cik daudz savos nepilnos četrdesmit viņš bija sasniedzis, liecināja par mērķtiecību un spēju uzņemties atbildību. Savukārt tās bija īpašības, ko es pratu pretējā dzimumā novērtēt.    

– Tur nu jūs mani pieķērāt, – koķeti pasmaidīju. Manai aizstāvībai, pat ja man nebija nolūka flirtēt, Henrijs Kūpers spētu izvilināt smaidu pat no Mis Antarktikas.

– Tad vienosimies tā! Ja nu gadījumā jums tomēr rastos kāda brīva pēcpusdiena, šeit ir mans numurs. Piezvaniet!

Īsi uzlūkoju glauno vizītkarti un reizē nevilšus aizdomājos, cik ilgs laiks aizritējis kopš manām pēdējām romantiskajām attiecībām. Ak jā, lai gūtu atbildi uz šo jautājumu, zināšanas augstākajā matemātikā bija liekas. Savā trīsdesmitgadnieces mūžā biju pieredzējusi vien pāris. Un abās scenārijam bija tendence atkārtoties. Mēs devāmies kopīgās vakariņās, apmeklējām koncertus un jaunākās izstādes, bet, kolīdz attiecības ieņēma nopietnāku kursu, es piegriezu tām skābekli. Nemēdzu iepazīties ne ar šo vīriešu draugiem, ne ģimeni, tāpat neiepazīstināju viņus ar savējo. Dažkārt aizdomājos, vai kaut vienu no abiem maz mīlēju. Fakts, ka toreiz šķiroties nenobirdināju ne asaru, iespējams, runāja skaļāk par vārdiem. Es tiešām nebiju īstā persona, kurai spriest par mīlestību. Pēc vecāku nāves manā sirdī ieņēma īpašu vietu tikai viens vienīgs cilvēks.

Keirai bija divpadsmit, kad mūsu vecāki cieta autoavārijā. Tētis nomira turpat negadījuma vietā, bet mamma kritiskā stāvoklī tika nogādāta slimnīcā, kur mediķi vairākas dienas cīnījās par viņas dzīvību. Vēl tagad, aizverot acis, es spēju atminēties viņu guļam slimnīcas gultā. Bālu un pelēku. Ar plastmasas caurulītēm degunā, mutē, vēnās. Klusu un bezspēcīgu. Mums ar māsu nebija iespējas pat atvadīties. Viss, ko toreiz varējām darīt – mēmi noraudzīties, kā mūsu vistuvākā cilvēka dzīvība izgaist. Un līdz ar asaru okeānu un sāpēm, kas nelīdzinājās nekam, ko iepriekš biju piedzīvojusi, mana sirds, apglabājot abus vecākus, šķietami pārstāja sisties ierastajā ritmā.

Viena diena neatgriezeniski izmainīja mūsu – manu un Keiras – dzīvi. Astoņpadsmit gadu vecumā es kļuvu ne vien par bāreni, bet arī mammu un aizbildni. Situāciju neatviegloja arī fakts, ka mantojumā saņēmām vien nelielu dzīvoklīti Vestburgā, Pensilvānijas mazpilsētā, kur uzaugām. Ja vēlējāmies dzīvot gaismā un siltumā, arī par to bija jāmaksā.

Kad jau šķita, ka vienīgā iespēja ir nodot māsu valsts aprūpē, universitātē, kur sapņoju apgūt jurisprudenci, tika izsludināts konkurss uz pilnībā apmaksātu mācību programmu. Vēl tagad pateicos debesīm, jo nezinu, kas ar mums toreiz būtu noticis, ja es nebūtu stipendiju ieguvusi. Tagad, atceroties šo dzīves periodu kā tālus nomoda murgus, zināju, ka beidzot esam drošībā.

Mēs ar Keiru īrējām dzīvokli sena, pievilcīga Manhetenas nama augšējā stāvā. Man bija stabils darbs ar lielisku atalgojumu, kas ļāva elpot brīvi, neraizējoties par nākamo dienu, mēnesi vai pat gadu. Mūsu dzīve bija laba. Stabila. Tomēr kādu robu tajā es nebiju spējusi aizpildīt. Un katru reizi, plūcot uzvaras laurus karjerā, tas par sevi sāpīgi atgādināja. Šķita, savos astoņpadsmit esmu zaudējusi ne tikai vecākus, bet arī prasmi dzīvot pilnasinīgi. Vairs nezināju, kā tas ir – kaut uz brīdi ļauties bezrūpībai. Un katru reizi, kad šis bubulis visnegaidītākajā brīdī izbāza savu neglīto purnu no tumšajiem kambariem, kur biju to nobēdzinājusi, es jutu trulu dūrienu pakrūtē. Ne sāpes. Nē. Tas bija kas vairāk. Kā melns plankums. Tukšums bez pamatnes. Un nekādi panākumi, pat visgrandiozākie, nespēja to aizpildīt.

Es atvadījos no Kūpera un izteicu atzinību savai komandai. Tad, pieklājīgi noraidījusi kolēģu ierosinājumu atzīmēt kopīgo uzvaru restorānā (kā reizi pa reizei mēs mēdzām to darīt), uzmetu uz pleciem trenci un pa telpas aizmugurējām durvīm pametu tiesas zāli, tā veiksmīgi izvairīdamās no preses pārstāvju jautājumiem, uz kuriem, zināju, lieliski spēs atbildēs Stephord&Priceley norīkotais pārstāvis. Tāpat Henrijs Kūpers. Ticēju, ka tagad, pilnībā attaisnots, viņš vēlēsies paziņot šos jaunumus pasaulei pats personīgi. 

Rīti bija kļuvuši siltāki. Gaisā virmoja pavasaris. Tā vietā, lai ar klapēm uz acīm trauktos no punkta A uz punktu B, arvien vairāk ņujorkiešu uzkavējās pilsētas parkos, lai izbaudītu pirmo sakuru pumpuru sprāgšanu un uzpildītu izsīkušos D vitamīna krājumus.

Pēc pēdējās nedēļas darba dunas malks saules bija tieši tas, kas vajadzīgs. Tāpēc tā vietā, lai izstieptu roku ierastajā žestā un apturētu vienu no garāmslīdošajām kamenēm, es pavērsu degunu pret debesīm un nesteidzīgā solī uzsāku ceļu mājup.



Pēc garās pastaigas biju plānojusi atlaisties tikai uz brīdi, tā vietā pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja bez piecām astoņi vakarā. Apsverot pagājušajā naktī miegā pavadīto stundu skaitu, kas sasniedza labi ja pusi no normas, ko ieteica skaistuma eksperti, laikam jau pārsteigumam nebija pamata.

Negulētas naktis manā darba ikdienā nebija retums. Un, atsaucoties uz pētījumiem par miega ­­ietekmi uz veselību un ādas novecošanos, atlika tikai pabrīnīties, ka neatrodos jau zārkā vai vismaz neatgādinu žāvētu aprikozi. 

Vēders klusi ierūcās, dodams skaidru norādi, uz kurieni, viņaprāt, mums vajadzētu doties vispirms. Būdama līdzīgās domās, es ieslidināju rokas garās jakas piedurknēs un kailām pēdām uzņēmu kursu uz virtuvi. Ja es būtu kaķis, šis būtu tas brīdis, kad labpatikā murrātu. Nopietni! Pēc garām stundām, pavadītām uz augstiem papēžiem, es pratu novērtēt šādu komfortu.

– Lūdzu, saki, ka tas ir neizdevies joks! – jau pa gabalu dzirdēju māsas balsi, kas skanēja dažas oktāvas augstāk, nekā ierasts.

Ienākot ar virtuvi apvienotajā dzīvojamajā istabā, redzēju Keiru sēžam pie salas, kas nodalīja abas zonas. Viena garā kokvilnas zeķē ietērptā pēda bija pabāzta zem pēcpuses, kamēr otra šūpojās uz priekšu un atpakaļ, atsaucot atmiņā pulksteņa pendeli mūsu bērnības mājās.

Auč!

Žigli atvairīju atmiņas, pirms tās paguvušas sagraut ķieģeļu sienu, ko gadiem biju mērķtiecīgi mūrējusi ap savu sirdi. Tad vēlreiz pievērsos māsai.

Iespiedusi telefonu starp ausi un plecu, viņa ar vienu roku kaut ko rakstīja plānotājā, kamēr otras īkšķis bija kļuvis par divu baltu zobu rindu upuri.

Īsi pamāju, un Keira, beidzot mani pamanījusi, klusi atbildēja sveicienam. Bet jau nākamajā brīdī visa viņas uzmanība pievērsās sarunai.

– Nopietni, Heilij? Tu jau pirms mēneša zināji banketa norises laiku. Un tu to zināji, jo es pati personīgi tevi par to brīdināju. Un vēl tikai pagājušonedēļ es par to atgādināju vēlreiz. Izlabo, ja kļūdos, bet vai tu nebiji tā, kura zvērēja, ka varu ar tevi rēķināties? – māsa skaldīja, kā, tikai risinot ar darbu saistītus jautājumus, biju dzirdējusi viņu darām. Drūmā grimasē savilktā seja izvilināja no manis smaidu. Nezināju gaišāku un dzīvespriecīgāku personu par Keiru. Neapmierinātība nebija viņai bieži novērojams stāvoklis. Tāpat paaugstināts balss tembrs ne. Ja nu vienīgi reizēs, kad viņa spiedza no prieka. Kas gadījās bieži.

Savos divdesmit četros māsa jau bija neliela uzņēmuma īpašniece. Absolvējusi vienu no prestižākajiem Ņujorkas pavārmākslas institūtiem, viņa pirms dažiem mēnešiem bija atvērusi franču stilā iekārtotu kafejnīcu, kur varēja nobaudīt atkarību izraisošus pašgatavotus mīklas izstrādājumus un izcilu itāļu kafiju. Taču, lai cik sapņaini no malas tas izklausītos, tas nozīmēja arī to, ka laiku pa laikam darbs piespieda Keiru nebūt tai jaukajai, allaž saulainajai meitenei, kādu viņu pazina ikkatrs, kurš kaut reizi bija sastapis.

Keira dievināja darboties virtuvē, taču sava uzņēmuma vadīšana (piedevām Ņujorkā) nebija nekāda cukurmaize. Un tomēr viņa to mīlēja. Savukārt es spēju vienīgi apbrīnot māsas degsmi un uzņēmību.

Maiguma pilnām acīm nolūkojos, kā gaišie, garie mati lielos viļņos ieskauj vēl nedaudz meitenīgo seju, kuras vidū iezīmējās neliels, viegli uzrauts deguns un pilnīgas lūpas. Bija pacilājoši un reizē savādi redzēt, kā pēdējos pāris gados viņa uzplaukusi un no meitenes transformējusies jaunā sievietē. Mēs abas bijām slaidas miesasbūves, bet Keiras ķermeņa formām piemita izteiktas smilšupulksteņa aprises. Ne reizi vien biju novērojusi, kādu iespaidu viņa atstāj uz pretējo dzimumu, pašai to neapzinoties. Tomēr tas, ka Keira bija pieaugusi, nemainīja to, ka vēlējos viņu pasargāt. Jutu vajadzību būt māsas vairogam, un līdz šim man tas bija tīri labi izdevies.

Izņēmusi no ledusskapja visu nepieciešamo, es ierastajā veidā sagriezu ripiņās banānu un dažas zemenes, pievienoju lielu sauju melleņu un pārlēju visu ar jogurtu. Tad piebēru sēklas un kanēli un visu rūpīgi samaisīju.

Kādu laiku vēl klausījos māsas monologā, līdz, nolikusi klausuli, viņa atslīga pret gaišo akmens virsmu. Sakauta.

– Ar mani ir cauri, – teikto pavadīja dramatiska nopūta.

– Vai varu kā palīdzēt? – Strādājot savā profesijā, biju apguvusi, ka katrai situācijai ir risinājums. Pat visbezcerīgākajai.

Keira palūkojās augšup. Tad, neko nepaskaidrojot, pastiepās pāri letei un piesavinājās manas vakariņas. Es klusi vēroju, kā māsas mutē pazūd viena karote jogurta. Tad nākamā. Viņa lēni košļāja un tikpat bezkaislīgi norija, liekot man vēlēties smieties un reizē viņu apskaut. Ja es nezinātu labāk, domātu, ka viņa ir badā. Bet Keira mēdza ēst, kad netika ar kaut ko galā. Labā ziņa – šādas situācijas negadījās bieži. 

– Tas atkarīgs no tā, vai tu rīt no rīta esi pieejama, – viņa pusizēstu muti izstomīja, ar trulu nolemtību lūkodamās bļodā. – Un, protams, tu neesi. Tātad… man ir beigas! Zini, smieklīgākais, ka man šķita, es esmu visu tik labi izplānojusi. Bet tagad… es nespēju par to pat domāt!

Es noriju smaidu, ko māsa visticamāk nesaprastu.

– Ja nu kas, rītdienai man vēl nav plānu. Kūpera lieta šodien tika veiksmīgi noslēgta, un kā jau pēc šāda mēroga tiesas prāvām, ja vēlos, varu paņemt dažas brīvas dienas, – rāmi paskaidroju cerībā, ka mans miers varētu pielipt arī mazajai drāmas karalienei.

Tā vietā debesu zilās acis samiedzās un izmisumu Keiras balsī nomainīja pārmetums: – Neatceros, ka tu būtu ko tādu pieminējusi.

– Un tev vēl nekad nebija pienākušas beigas. – Es nogrozīju acis. – Varbūt tomēr paskaidrosi, kas notiek?

– Ak, nekas īpašs. Tik vien kā rīt norisināsies mans visu laiku lielākais un nozīmīgākais izbraukuma bankets. Un, kaut arī viss bija rūpīgi izplānots, pēkšņi četriem no astoņiem oficiantiem ir neparedzēti apstākļi un viņi mani par tiem nolēma painformēt šodien. Dienu pirms banketa! Vai tu spēj to aptvert?! Par ko tie jaunieši domā? Kas darās viņu dīvainajos, bezatbildīgajos prātos? – Keira sašutusi gaudās, šķietami piemirsusi, ka šie tā dēvētie jaunieši ir viņas vienaudži. Vienīgā atšķirība starp viņiem un manu māsu – tiem citiem bija iespēja izbaudīt jaunību.

Un piepeši es sāku šaubīties, vai atbalstīt māsas ideju par savu biznesu bijis pareizs solis. Tagad, kad beidzot varējām neuztraukties par iztikšanu, viņa varētu atļauties izbaudīt nedaudz bezrūpības. Tā vietā Keira pilnās burās jau bija iejūgusies privātajā biznesā.

Viņa izpūta no plaušām gaisu un sakņupa. Tad atgrūda no sevis bļodu, kā neatgriezeniski zaudējusi apetīti.

– Esmu apzvanījusi visus, ko pazīstu, un dabūjusi tikai vienu viesmīli. Ņemot vērā situāciju, skaidrs, ka man būs jāapkalpo pašai. Saproti mani pareizi, es nevaru zvanīt kādai mistiskai aģentūrai vai paļauties uz sludinājumiem. Šis man ir patiešām nozīmīgs pasākums, Pjēra! Man ir nepieciešami cilvēki, kurus pazīstu. Kuriem uzticos. Kuri spēs nodrošināt servisu visaugstākajā iespējamajā līmenī. Kuri…

– Labi! – Es nopūtos.

– Labi?! – Viņa uzlūkoja mani tā, it kā es būtu paziņojusi, ka zinātnieki visu šo laiku ir smagi kļūdījušies un Zeme tomēr ir kantaina, nevis apaļa. – Es te tiešām neredzu neko labu!

– Vari mani pieskaitīt! Tev ir vēl viens cilvēks. Domāju, tā pēdējā oficianta trūkumu mēs pa visiem spēsim izlīdzināt.

– Tu to nopietni? – Grimase Keiras sejā liecināja par šaubām. – Tu taču saproti, ka tas nozīmē vilkt mugurā formastērpu un apkalpot prasīgu, ne vienmēr laipnu ļaužu pūli?

– Hallo! Keiru izsauc Zeme! – es ķircinājos. – Un atbilde uz tavu jautājumu ir – jā, man bija nojauta, ka oficiantes darbam varētu būt kāda saistība ar viesu apkalpošanu. – Nogrozīju acis. – Bet, domāju, man ir gana liela pieredze, lai tiktu galā ar šādām situācijām. Tagad, kad drāma ir galā, vai es, lūdzu, varētu atgūt savas vakariņas?

Keira ar vainīgu izteiksmi pastūma pusizēsto bļodiņu manā virzienā.

– Paldies! – Nenoturējusies iesmējos.

Gaišu matu mākoņa ieskautā seja savilkās neatvairāmā, jau no bērnības labi atstrādātā eņģeliskā grimasē. Viņa strauji nolēca no krēsla un apvija rokas man ap kaklu.

– Tu esi vislabākā!

– Taisnība. Un tomēr tevis pašas interesēs ir mani nenožņaugt, – teiktais izvilināja no viņas nervozus smieklus. – Un tagad stāsti, ar ko un kādos apmēros mums rīt ir darīšana!

Pēc Keiras stāstītā uzzināju, ka pasākums tiek organizēts par godu debesskrāpja atklāšanai un uz to ielūgti vairāk nekā divi simti viesu. Viens no ēdināšanai pieaicinātajiem uzņēmumiem nodarbojās ar ekskluzīvu bioloģisko kafijas pupiņu izplatīšanu. Kādu citu pārstāvēšot augstas klases vīnziņi, kuri svinību laikā atbildēs par īpašu dzērienu izvēli. Tāpat esot nolīgts uzņēmums, kas nodrošinās veģetāro un bezglutēna sāļo našķu bufeti. Savukārt Keira pavisam negaidīti tikusi pie iespējas parūpēties par desertiem un saldajām uzkodām, pēc tam kad viens no pasākuma rīkotājiem pēc viņas kafejnīcas apmeklējuma atzinis to par savu pēdējā laika grandiozāko atklājumu. Tas nepārsteidza. Jo viss (un tie nebija tukši glaimi), tik tiešām viss, ko mana mazā māsa gatavoja, bija tā vērts, lai, ne aci nepamirkšķinot, uzņemtu pārsimt lieku kaloriju.

Keira nebaidījās eksperimentēt virtuvē un prata noformēt ēdienu tā, ka tas bija baudījums ne tikai garšas kārpiņām, bet arī acīm. Un, dzirdot, ko viņa iecerējusi piedāvāt banketa viesiem, es jau nespēju sagaidīt, kad ieraudzīšu šīs vīzijas īstenošanos dzīvē.



Precīzi pulksten vienpadsmitos no rīta koši sarkanā zīda lente pie ēkas ieejas tika pārgriezta un eleganti ģērbtu cilvēku pūlis sāka piepildīt stikla monstra plašo foajē.

Kā jau Keira tika brīdinājusi, tie bija turīgi (pat ļoti turīgi) viesi, no kuriem vairums apkalpojošajam personālam lūkojās cauri kā stikla sienai. Tas gan nebija ļaunākais variants, jo bija arī tādi, kuri juta iekšēju vajadzību izrādīt pārākumu, sitot knipjus un izdarot pasūtījumus tā, it kā būtu imperatori, ja ne paši dievi. 

Es stāvēju personālam atvēlētajās telpās, apbruņojusies ar neparasta dizaina paplāti, uz kuras kā koši dārgakmeņi mirdzēja Keiras uzburtie viena kumosa izmēra meistardarbi. Pie to radīšanas viņa bija darbojusies no pieciem rītā. Un viss līdz sīkākajai noformējuma detaļai izskatījās fenomenāli. Starp dažādu formu un krāsu saldajām uzkodām dusēja svaigu ziedu galviņas. Un, it kā šis skats jau pats par sevi nebūtu gana krāšņs, tas viss atspīdēja spoguļstiklā uz paplātes pamatnes, grezno iespaidu dubultojot.

Redzot māsas paveikto, jutu krūtis ieplešamies lepnumā. Bet, pirms vēl devos šo skaistumu piedāvāt viesiem, es vēl pēdējo reizi ielūkojos spogulī.

Keira bija pasūtījusi īpašas, pēc sava dizaina radītas formas viesmīļiem. Puišiem tās bija kafijas toņa bikses un gaišzili krekli ar zīda tauriņiem bordo krāsā. Savukārt oficiantēm – brūni zīmuļsvārki, gaiši zilas blūzes un miesaskrāsas augstpapēžu laiviņas. Par laimi, viena no liekajām uniformām man derēja nevainojami. Vēl labāk – svārku šokolādes tonis nevainojami sasaucās ar manām acīm un matiem, kurus šodien praktiskos nolūkos biju saņēmusi īsā, akurātā astītē. Vienīgais, kas radīja nelielas bažas, bija kurpes, ko nebūtu nācis par ļaunu iepriekš ienēsāt. Pat ja apavi uz papēža bija mana ikdiena, Keiras izvēlētais modelis izcēlās ne tikai ar eleganci, bet arī lika tā nēsātājai atrauties desmit centimetrus no zemes. Neliels bonuss šīm neērtībām – manas kājas šajās miesaskrāsas dievietēs izskatījās satriecoši.

Ar plecu uzmanīgi atgrūdu durvis un izgāju hallē, kur apmeklētāju balsu murdoņu nu jau daļēji izlīdzināja grupas solistes medainais vokāls. Uz nelielas skatuves zāles tālākajā galā zeltaini brūnas ādas īpašniece izpildīja kādas populāras dziesmas kaverversiju. Dziedājumu papildināja vijoles dvēseliskās skaņas, liekot pār ādu pārskriet skudriņām un lūpu kaktiņiem uzziedēt smaidā.

To, ka esmu aizsapņojusies, apjautu, tikai kad smagiem gredzeniem rotāti pirksti pasniedzās paplātes virzienā un satvēra nelielu bezē kūciņu ar marakujas krēma virpulīti virspusē. Es laipni uzsmaidīju eleganti tērptajai sievietei, kuras apģērbs un milzīgās saulesbrilles ļāva nojaust saistību ar modi. Tomēr fakts, ka viešņa izvēlējās nogaršot Keiras pagatavoto našķi, nevis pārmeta krustu un aiztraucās garām, lika šo teoriju nedaudz apšaubīt. Lai nu kā, pretī nesaņemot neko vairāk kā garāmslīdošu skatienu, es turpināju ceļu dziļāk pūlī.

Tā bija patiesa bauda – vērot, kādu iespaidu uz banketa viesiem atstāj māsas veidotie mākslas darbi. Kāds gados vecāks dāmu pāris nebeidza jūsmot par košo noformējumu, vienlaikus apspriežot, kādu šķirņu tējas vislabāk saskanētu ar katras kūciņas krāsu un garšas buķeti. Vēlāk abas kundzes ar patiesu interesi paņēma uzņēmuma vizītkartes, kuras pēdējā brīdī biju ieteikusi Keirai novietot uz paplātes malas. Un, pasākumam ritot savu gaitu, priecājos manīt, ka līdz ar katru iztukšoto paplāti sarucis arī vizītkaršu skaits.

Es vēlreiz piepildīju paplāti un atgriezos zālē, kad manu uzmanību piesaistīja kāds kungs. Vīrieša izskats liecināja ne tikai par džentlmeniskumu, bet arī ekstravaganci, kas izpaudās drosmīgā apģērba un apavu krāsu salikumā, ko viņa vecuma ļaudis bieži neizvēlējās.

Sudrabaino matu īpašnieks atbildēja manam smaidam, un kā turpinājumu mūsu neverbālajai saziņai es izstiepu viņa virzienā paplāti.

– Ar šādu smaidu un tik zaigojošām acīm jūs varētu man iebarot kaut beigtu suni. – Viņš skanīgi iesmējās, zem labi koptajām ūsām atklājot divas žilbinoši baltas pērļu rindas.

– Pateicos. Un tomēr varu droši apliecināt, ka beigtu suni uz šīs paplātes neatradīsiet. Vilkača nagus – tos varbūt, bet beigtu suni, jaukais kungs, to nu gan ne. Dodu jums savu oficiantes godavārdu.

Vīrieša smiekli pieskandināja apkārtni, pievēršot mums tuvāk stāvošo uzmanību. Pelnu pelēkās acis vērtējoši noslīdēja pār manu augumu.

– Apburoši! – viņš nomurmināja, cieši lūkodamies pretī. Tad, pievērsis skatienu paplātes saturam, atkārtoja: – Tik tiešām apburoši! Un ko jūs ieteiktu man nogaršot?

– Šokolādes trifeles ar mango pildījumu ir debešķīgas. Sviesta kruasāni ar zemeņu krēmu paši kusīs uz mēles. Viens kumoss, un jūsu dvēsele dziedās chansons françaises, – kārdināju. – Bet ja man jāiesaka kas tieši jums… Hmm… Jums es ieteiktu pamēģināt kaut ko… neparastāku. Kā būtu ar šo? Varbūt varat uzminēt, kas tas ir?

Pelēkās acis iegailējās uzjautrinājumā. Nešaubījos, ka jaunībā šis kungs bijis īsts dāmu mīlulis. Pat šobrīd ar duci krunciņām ap muti un acīm, kas liecināja – viņa dzīvē nav trūcis smieklu, it viss šajā vīrietī izstaroja šarmu. Sākot no stājas un apģērba, beidzot ar velnišķo smīnu, kas tikai vēlreiz pierādīja – mans sarunbiedrs mīl pieņemt izaicinājumus. Ka viņš ir kāds, kurš, uznākot vēja brāzmai, nesāks sūkstīties, bet uzlēks uz sērfa dēļa un sauks: “Aiziet, laižam!” Kāds, kurš nebaidās sabojāt glaunus apavus, dejojot lietū. Un, atskatoties uz dzīvi, varēs teikt: “Pie joda! Tā gan bija viena varena ballīte!”

Mani allaž sajūsminājuši šādi cilvēki. Iespējams, tāpēc, ka izjutu ziņkāri, kā tas būtu – būt vienai no viņiem. Mūžīgā piedzīvojumu un pārsteigumu virpulī. Kamēr realitātē mana dzīve bija paredzama. Apģērbs – vienmēr lietišķs un perfekti izgludināts. Dienas – stundu pa stundai saplānotas. Pat manas aktivitātes bija drošas un strukturētas. Tieši tādas, kādas gadiem biju mērķtiecīgi veidojusi. Tad kāpēc vairāk nekā jebkad mani nomāca sajūta, ka dzīvoju tikai ar daļēji ievilktu elpu? 

– Lai iet! – Viņš priecīgi sarīvēja plaukstas un iemeta mutē nelielo kivi krāsas kūciņu ar gaiši rozā krēma cepurīti un ceriņzieda dekoru virspusē.

Sekunde. Divas. Garšas niansēm eksplodējot uz mēles, vīrieša acis pārsteigumā iezaigojās. Zināju, ka Keira ir īsta garšu kombināciju meistare, bet šodien varēju par to pārliecināties atkal un atkal. 

– Mm… Marcipāns. Pistācijas. Svaigas avenes. Laims un… – Viņš domīgi sarauca uzacis.

– Svaigais siers, – nobeidzu, kamēr ekstravagantais degustators vēl šaubījās. – Jums tiešām ir talants!

Viņš atzinīgi nolieca eleganti frizēto galvu. – Nemācēšu teikt par sevi, bet tam, kurš radījis šos meistardarbus, tāds nudien piemīt.

– Ar prieku nodošu viņai šo ziņu! – Mans smaids, dzirdot Keirai veltīto uzslavu, mirdzēja spožāk nekā saule pie Meksikas debesīm.

– Viņai? – vīrietis ieintriģēts pārjautāja.

– Manai māsai. Šis ir viņas roku darbs, – īsi paskaidroju. – Vai varu piedāvāt vēl ko, pirms dodos tālāk?

– Es patiesi cerēju, ka tā teiksiet, – sakāmo pavadīja koķeti smiekli. Satvēris vienas rokas pirkstos šokolādes trifeli, bet otras – Keiras uzņēmuma vizītkarti, vīrietis vēlreiz pielieca galvu. Šoreiz atvadu sveicienā.

– Izbaudiet Paradīzi! – līksmi novēlēju.

– Par to nu es nešaubos, dārgā. – Piemiedzis ar aci, viņš pavadīja mani ar skatienu.

Lavierējot cauri biezajam pūlim, es nonācu pie skatuves, kur tikko pēc neilga pārtraukuma bija atgriezušies mūziķi. Un jau atkal es nevilšus ļāvos liegajām instrumentu skaņām aiznest sevi prom no trokšņainajām Ņujorkas ielām. Prom no uzvalkos ģērbtiem cilvēkiem. Prom no portfeļiem. Sapulcēm. Plānotājiem. Smalkās vijoles stīgu vibrācijas satricināja katru manu esības šūniņu, radot ilgas piedzīvot to, ko šajā mūzikā dzirdēju. Ne ar prātu vai maņām. Ar savu visdziļāko būtību. Un tas bija fascinējoši un reizē… sāpīgi.

Nebija viegli atzīt, ka, sasniedzot visu, pēc kā gadiem esmu mērķtiecīgi tiekusies, dzīve vēl arvien nešķiet pilnīga. Mana sirds alka pēc kā vairāk. Bet tas, pēc kā tā ilgojās, bija kas tāds, ko nezināju, kā tai sniegt. Un šī neziņa raisīja skumjas.

Vienīgi, skaņdarbam beidzoties, apjautu, ka esmu nostāvējusi uz vietas visu dziesmas laiku. Jau grasījos pagriezties un iejukt pūlī, kad manas acis sastapa kādu citu tumšu acu pāri. Intensitāte, ar kādu to īpašnieks mani uzlūkoja, lika sastingt un ar aizturētu elpu kavēties šī skatiena varā. Laiks šķita kā apstājies. Saule – pārstājusi mirdzēt. Un vienīgā gaisma, vienīgā zvaigzne, ko mana dvēsele spēja saskatīt, mita šajās biezu, izteiksmīgu skropstu un uzacu loku ieskautajās acīs. Tas bija kā raudzīties debesīs īsi pirms negaisa. Bet tās bija lietus brāzmas, kurās degu nepacietībā samirkt. Vētra, ko alku piedzīvot. Zibeņi, kuros ilgojos sadegt.

Prieks. Apbrīna. Drudžains saviļņojums. Un pāri tam visam – bailes no nezināmā. Tā bija tikai daļa no emociju zemestrīces, kas manī norisinājās.

Kāds uzgrūdās manam plecam, un, izrāvusies no savādā transa stāvokļa, es novērsos. Nespēju aptvert, ka esmu aizsapņojusies ļaužu piepildītas halles vidū. Gluži kā zaudējot laika izjūtu vijoles spēlē, šis nepazīstamais vīrietis bija licis man aizmirst visu un visus uz šīs pasaules. 

Atvairījusi kārdinājumu vēlreiz uzmeklēt viņu ar skatienu, es strauji pagriezos un, sirdij krūtīs skaļi dunot, atgriezos personālam paredzētajās telpās.

Pie izlietnes ļāvu ledaini aukstā ūdens strūklai līt pāri plaukstām. Jutos kā drudzī. Nekad iepriekš nebiju izturējusies tik muļķīgi. Bet arī nekad agrāk neviens vīrietis ar vienu vienīgu skatienu nebija radījis manī vēlmi traukties pie viņa un vienlaikus apcirsties un bēgt. Jā, biju dzirdējusi stāstus par elpas trūkumu un kāju ļodzīšanos, bet allaž domāju – tas ir tikai poētisks veids, lai raksturotu kādu īpaši pievilcīgu pretējā dzimuma pārstāvi. Bet tagad… Tagad es pilnīgi skaidri zināju, cik ļoti šajā ziņā kļūdījos.

Man vajadzēja nomierināties. Pāris reižu dziļi izelpot un savākt sevi rokās. Bija absurdi slēpties no kāda, kuru pat nepazinu. Tāpat nebiju gatava kāda vai kaut kā dēļ zaudēt galvu. Bet vai es varēju aizvērt acis un izlikties nemanām, ka svešinieks, pret kuru daba bijusi vairāk nekā dāsna, manī ko aizskāris? Kādas dziļi apslēptas dvēseles stīgas, par kuru esamību iepriekš pat nenojautu. Par ko biju vienīgi dzirdējusi. Mūzikā.

Es apņēmīgi aizgriezu krānu, bet mani locekļi jutās kā pielijuši ar svinu. Atmiņā vēlreiz uzplaiksnot tumšmatainajam grieķu dieva līdziniekam, šīm atmiņām pievienojās atskārsme, ka ārēji vīrietis bija atšķīries no citiem pasākuma apmeklētājiem. Zem grafītpelēkās žaketes, kas izcēla platu, spēcīgi veidotu plecu līniju, bija rēgojies tumšs T krekls, ne spodrs uzvalka krekls kā vairumam uz atklāšanu ielūgto vīrieškārtas pārstāvju. Garās kājas un spēcīgos augšstilbus sedza melni džinsi, ko pie potītēm noslēdza smagnēji zābaki. Tumšie, pusgarie mati bija brīvi cirtojušies aiz glīti veidotām ausīm, piešķirot vīrišķīgi skaistajai sejai, ko veidoja spēcīgs zods, taisns deguns un augsta piere, tādu kā nedaudz nevērīgu izskatu, ko vēl vairāk uzsvēra izteiksmīgi bārdas rugāji, glīti ierāmējot šauru augšlūpu un pilnīgu apakšlūpu.

Pat tikai atmiņas par tām reizē ar apziņu, ka esmu atļāvusies tik nekautrīgi ilgi blenzt, lai visas šīs detaļas pamanītu, lika vaigu galiem iekvēloties.

Kāds nospieda durvju kliņķi, ar gaismas ātrumu atgriežot mani realitātē.

Ding-dong! Laiks, lai sevi sapurinātu, iztecējis.

Vēl pēdējo reizi ielūkojos savā atspulgā. Manas acis drudžaini mirdzēja.

– Nekas. Tas nekas, – čukstus sevi mierināju, radusi tikt galā arī ar daudz sarežģītākām situācijām.

Ar trīcošiem pirkstiem nospiedu rokturi un atgriezos pasākuma norises vietā. Pa šo laiku ļaužu zālē šķita sanācis vēl vairāk, un nu jau plašā svinību norises vieta atgādināja zumošu bišu stropu.

Par spīti iztrūcinātajam antilopju baram, kas bija ieperinājies manā galvā un krūtīs, es turpināju smaidīt un apkalpot, līdz netālu izdzirdu pazīstamus smieklus. Instinktīvi pagriezu galvu skaņas virzienā un pamanīju Keiru. Māsa atradās pāris kompānijas tālāk un apkalpoja… Ak nē!

Sienas ap mani sašaurinājās, un es asi ievilku plaušās gaisu.

Zāle bija stāvgrūdām pilna. Visa šī jocīgā reakcija visticamāk bija skābekļa trūkuma rezultāts, ne tāpēc ka Keira stāvēja plecu pie pleca ar tumšmataino Poseidonu. Tikai tagad pamanīju, ka viņu kompānijā ir vēl kāds vīrietis, iespējams, nedaudz jaunāks par savu plecīgo kompanjonu, uz kuru raugoties, māsa nespēj beigt smaidīt. Lai gan… mans novērojums varēja izrādīties maldīgs. Keira allaž labi sapratās ar svešiniekiem. Un atšķirībā no manis nemēdza taupīt smaidus īpašiem gadījumiem.

Kamēr gaišmatis dzīvīgi tērgāja un vienu pēc otra krāmēja sevī māsas piedāvātos gardumus, viņa tumsnējais pārinieks, tas pats, kurš vēl tikko bija iekrāsojis manu pasauli pavisam neparastos toņos, šķita iegrimis pats savā pasaulē.

Es paslepus vēroju, kā Keira pabeidz sarunu, atvadās un dodas tālāk. Tikmēr abi vīrieši nesteidzīgi uzsāka ceļu manā virzienā. Zināju, ja tūlīt nerīkošos, man un nevainojami veidotajam grieķu grēkam draud vēl viena sastapšanās. Tikai šoreiz – aci pret aci.

Sākoties kārtējai neizskaidrojamai panikas lēkmei, es žigli aizslīdēju aiz vienas no masīvajām kolonnām. Kad tikšķošā bumba krūtīs pierima, uzmanīgi palūkojos ap stūri, lai pārliecinātos, ka gaiss ir tīrs, bet tikpat ātri atsprāgu atpakaļ, jo abi vīrieši bija izvēlējušies uzkavēties šeit pat. Kolonnas otrā pusē. Te tev nu bija – veiksmīgā diena!

Sekundes ritēja, un, ar katru nākamo aizejošo mirkli arvien vairāk sašutusi par savu bērnišķīgo rīcību, es pieņēmu lēmumu apmest loku pa zāles otru pusi, ārpus mana apkalpošanas sektora. Bet, kolīdz atrāvu muguru no gludi pulētā akmens, izdzirdēju balsis, kas mani apturēja.

– Man liekas, esmu iemīlējies, – teica viens no viņiem.

– Vai tas nav tavs ierastais stāvoklis? – otra runātāja tonī saklausāmā ironija lika sirdij manās krūtīs apmest kūleni. Jo es nezinu, kā, bet nojautu, kurš ir šī dobjā baritona īpašnieks.

– Iespējams, – iesmējās smalkākās balss īpašnieks. – Bet viņa ir satriecoša. Sākot no lūpām, beidzot ar perfekto pēcpusi. Un nemuldi, ka neievēroji!

Es aizturēju elpu. Gaišmatis pilnīgi noteikti runāja par Keiru. Nezinu, kā es to zināju. Vienkārši zināju.

– Tajos “paņem mani priekšā” svārkos bija grūti to nepamanīt. Un jā, negrasos noliegt – meitenei nav ne vainas, – Poseidona dubultnieks bez liela entuziasma, lai neteiktu nekāda, gausi piekrita.

– Ha! Nav ne vainas tavā pēcpusē, Hein. Kāda muša tev šodien iekodusi? – jaunākais vīrietis ieturēja pauzi. – Domāju uzaicināt viņu uz tikšanos. Gribu uzzināt ko vairāk par šo Viktorijas eņģeli. Kas viņa tāda ir un no ku…

– Es varu tev ar to palīdzēt, Pārker. Viņa ir oficiante, – tumšmatis rupji pārtrauca, pat necenšoties slēpt savu nepatiku.

Mani deniņi sāka pulsēt. Bet, kolīdz pirmais šoks bija pāri, es manīju sevī uzliesmojam cita veida emocijas. Dusmas.

– Jā, Lukas. Es pamanīju. Un kas par to? – māsas pirmītējais sarunbiedrs strupi atjautāja.

– Esi nu rāms, vecais! Uztver to kā draudzīgu brīdinājumu! Gribi galvassāpes? Uz priekšu! Bet, kad tavā dzīvē būs vairāk sūdu, nekā spēsi izstrēbt, nesaki, ka nebrīdināju!

Ar šiem vārdiem no pievilcīgā vīrieša mutes pietika, lai pirmīt piedzīvoto saviļņojumu nomainītu nepatika. Ja arī par Pārkeru nosauktais ko atbildēja, es to vairs nedzirdēju, jo manās smadzenēs notika īssavienojums.

Vairs ne brīdi ilgāk nedodama pašapmierinātajam pūslim pār sevi varu, es pametu slēpni un augsti paceltu galvu aizdefilēju abiem vīriešiem garām. Tad iejuku ļaužu burzmā, būdama visai droša, ka jūtu sevi pavadām caururbjošu skatienu. Bet tam vairs nebija nozīmes. Atminoties savu sākotnējo jūsmu, vēlējos saviebties riebumā. Vai vismaz ielīst desmit pēdas zem zemes.

Nebija tā, ka Keira nebūtu brīdinājusi par sabiedrību, kas apmeklēs pasākumu, tomēr dzirdēt ko tādu no vīrieša, kurš apturējis manu pasauli… paralizējis katru maņu… licis dzimt sajūtām, kādas neatminējos piedzīvojusi… Šī atskārsme nāca līdz ar dziļu vilšanos. Un ļāva arī pārsteidzoši ātri atskurbt.

Mākslu nepieciešamības gadījumā uzlikt masku biju labi apguvusi. Un patlaban šī iemaņa noderēja. Jo, kamēr iekšēji jutos tā, it kā kāds tikko norāvis manam mīļākajam rotaļu lācītim galvu, es turpināju smaidīt un laiku pa laikam pārmiju pa pieklājības frāzei ar kādu no banketa apmeklētājiem.

Aptuveni stundu, pusotru vēlāk, cilvēku masai sarūkot, zāle kļuva brīvāk pārredzama.

– Pjēra!

Es pagriezu galvu virzienā, no kura bija izskanējis mans vārds, un pamanīju Keiru, kura jau atkal stāvēja līdzās tiem pašiem vīriešiem. Ar to pietika, lai mani pārņemtu nelabums.

Māsa enerģiski māja, uzstājīgi aicinot viņiem pievienoties. Un, lai arī pirmajā brīdī doma par bēgšanu šķērsoja manu prātu, tikpat ātri no tās atteicos. Negrasījos laisties, asti starp kājām iežmiegusi. Tā vietā es uzlīmēju uz sejas vienu no savām profesionāli laipnajām maskām un vieglā, gadiem praktizētā solī devos tieši ugunī.

– Pjēra, šis ir Olivers Pārkers. Viņš ir viens no šīs ēkas arhitektiem, – Keira ar neslēptu apbrīnu stādīja priekšā laipno acu īpašnieku. Tagad, atrodoties pāris soļu attālumā, redzēju, ka tās ir zaļas ar zeltaini brūniem lāsumiņiem.

– Ļoti patīkami! – atbildēju ar smaidu. Galu galā, tā nebija nabaga vīrieša vaina, ka viņa draugs, kolēģis vai kas nu tas otrais bija, ir patmīlīgs snobs, kurš spējīgs bārstīt nievājošus komentārus par kādu viņa pārstāvētās profesijas dēļ. Zināju, ka nekad nespētu cienīt kādu, kurš domā līdzīgi.

– Un šis ir… – Keira norādīja uz tumšmati, kura vārdu iepriekš biju dzirdējusi sarunā, bet viņa nepaguva pabeigt, jo netālu kāds iesaucās, liekot mums visiem pagriezt galvas skaņas virzienā.

– Lukass Heins un Olivers Pārkers zem viena jumta! Lai sasper mani zibens, ja tā nav pati zvaigžņu komanda! Tad beidzot, kungi, mēs tiekamies aci pret aci! – Gandarīts par negaidīto sastapšanos, mums tuvojās vīrietis, kura sejā, ieraugot kompānijā mani, vispirms atspoguļojās pārsteigums, lai neteiktu šoks, ko pēcāk nomainīja mulss smaids. – Mis Kingslij, cik negaidīta tikšanās! Bet cik patīkama! – Henrijs Kūpers satvēra manu brīvo plaukstu un pavisam viegli aizskāra ar lūpām. – Kā allaž pārsteigumu pilna!

– Abpusēji! – Es pieliecu galvu sveicienā, nedodot paskaidrojumu uz vārdos neizteikto jautājumu.

Kūpera skatiens īsi pievērsās paplātei manās rokās. – Esmu drošs, jums padodas itin viss, ko darāt.

– Man gribētos ticēt, ka tas ir tā, – tas prasīja no manis teju neiespējamo – saglabāt nopietnu seju. Varēju tikai iztēloties nabaga miljardiera šoku, apjaušot, ka visu šo laiku viņu tiesas zālē pārstāvējusi viesmīle.

– Mis Kingslija ir mans eņģelis, – viņš ar siltu smaidu paskaidroja pārējiem, neatraudams acis no manējām. – Vēl tikai vakar viņa atpestīja mani no…

– Pagaidiet! Jūs esat tas Henrijs? Henrijs Kūpers? – Keira sajūsmināti iesaucās. – Kūpera lieta, vai ne tā?

– Tā pati, – mans bijušais klients laipni atbildēja. Skatienam īsi nomērojot Keiru pilnā augumā, zilās acis pauda patiku. – Un jūs būtu?

– Keira. Pjēras māsa, – viņa lepni atbildēja, un abi kā seni draugi sirsnīgi sarokojās.

– Tiešām? Cik patīkami! Kad jūs tā apgalvojat, es tiešām varu saskatīt līdzību. Mis Kingslij, – viņš atkārtoti pievērsās man. – Vai varu cerēt, ka neatraidīsiet manu piedāvājumu?

– Dzīve ir pilna pārsteigumu. – Koķeti paraustīju plecus. – Bet tagad man jālūdz jūs mani atvainot, kungi. Darba pienākumi sauc. Vēl krietns pulks viesu jāapkalpo! – Uzsverot pēdējo vārdu, uzlūkoju iedomīgo tipu, kuru visu sarunas laiku biju veiksmīgi ignorējusi.

Poseidons vērās manī ar drūmu skatienu. Vīrišķīgi skaistā seja izskatījās kā akmenī cirsta. Patiesībā tā bija tik saspringta, ka nebrīnītos, ja atskanētu krakšķis, jo tajā iemetusies plaisa.

Iespējams, Lukasu Heinu bija aizkaitinājusi pārāk ilgā uzturēšanās apkalpojošā personāla sabiedrībā. Vai varbūt tas, ka ar Keiru atļāvāmies izturēties kā vienlīdzīgas. Lai nu kā, tā bija šī tipa, ne mana problēma. Pieļāvu, pēc šīs dienas mūsu ceļiem vairs nebūs lemts krustoties. Tāpēc Olimpa dievs Lukass Heins vai kā viņu tur dēvēja varēja droši atgriezties tur, kur iederējās. Augstprātīgo, pašapmierināto naudasmaisu valstībā, kur cilvēka vērtību nosaka nullīšu daudzums bankas konta bilancē.

Es zināju savas saknes un ar tām lepojos. Mans ceļš augšup bija sācies pašā bezdibenī. Biju sasodīti smagi strādājusi, lai atrastos tur, kur atrados šobrīd, un tas mani nepadarīja ne par matu sliktāku kā tos, kuriem dzīve visu ielikusi jau šūpulī. 

Atmiņā uzplaiksnīja atmiņas par mammu. Par laiku, kad viņas darbadienas aizritēja necilā ēstuvītē, kas ne ar ko neatšķīrās no citām Amerikas mazpilsētu ieskrietuvēm. Un tas neliedza viņai būt par vislieliskāko sievieti, kādu esmu pazinusi. Atcerējos, kā ar Keiru pēc skolas rokrokā devāmies uz Betsijas pusdiennīcu (vietu, kur viņa strādāja) ēst saldējumu. Plūmju. No frīzera. Pat pēc visiem šiem gadiem, sajūtot tumši violetās, biezās sulas smaržu, tā atmiņā atsauca šo, iespējams, vislaimīgāko laiku manā dzīvē.

Mamma.

Mana mīļā, brīnišķīgā mamma.

Kaklā kāpjot asaru kamolam, jutu sevī uzvirmojam svaigu aizkaitinājumu. Doma, ka pilnīgs svešinieks atļāvies par kaut ko, kas saistās ar viņu, izteikties tik nievājoši, lika krūtīs iedurties simtiem dusmu un aizvainojuma ērkšķiem. Un piepeši brūces, ko visus šos gadus biju izlikusies nemanām, pavērās un sāka asiņot.

Es šo alu cilvēku par to neieredzēju.

Nē, nicināju!

Kā gan viņš uzdrīkstējās?!



Tukšās uzkodu paplātes, glīti sapakotas cita virs citas, gulēja Burbuļa (gaiši rozā busiņa, ko māsa mēdza izīrēt darba vajadzībām) bagāžas nodalījumā. Kāpēc Burbulis? Jo Keira uzskatīja, ka automašīna izskatās pēc uzpūstas Huba Buba košļenes. Un arī tāpēc, ka jau kopš bērnības viņa mēdza piešķirt lietām vārdus. Pat mans darba portfelis varēja lepoties ar iesauku Džonijs, par godu slavenā Karību jūras pirāta acu krāsai. Un mūsmājās tā bija tikai viena vārdā nodēvētā lieta no daudzām.

Mašīna nozuda no redzesloka, un es atgriezos iekštelpās. Keira bija izteikusi vēlēšanos iegriezties kafejnīcā, lai pārliecinātos, ka darbi arī bez viņas klātbūtnes norit veiksmīgi, savukārt es (pēc neparedzētā emociju orkāna) jutos pārāk nogurusi, lai dotos turp kopā ar viņu.

Sakārtojusi darba formu uz pakaramā, es atdevu to viesmīlei, kura atbildēja par tērpu nogādāšanu ķīmiskajā tīrītavā. Tad iekāpu savā mīļākajā brīvdienu kleitā, ko Keira mēdza dēvēt par Greisas kleitu. Par godu leģendārajai kino dīvai Greisai Kellijai. Tā bija tumši zila, ar pusgarām, piegulošām piedurknēm un smalku, brūnu ādas jostiņu vidukļa daļā. Uzmetot paviršu skatienu, šis apģērba gabals varēja šķist konservatīvs, bet kuplā svārku daļa, kas beidzās nedaudz zem ceļgaliem, un platais dekoltē piešķīra tai rotaļīgumu.

Es pārmetu smalko rokassomiņas lenci pāri plecam un, kurpju papēžiem klaudzot pret betona grīdu, pametu ēku.

Uzmaukusi uz deguna saulesbrilles, uzsāku ceļu luksofora virzienā, kad mani no pārdomām iztrūcināja motora rēkoņa. Vairāk drošības, ne intereses vadīta, es pagriezu galvu, lai pārliecinātos, vai tas nav kāds jukušais, kurš izlēmis izaicināt likteni, pārvietojoties ar braucamo pa ietvi. Tādu Ņujorkā netrūka. Un, dzīvojot megapolē, ko par mājvietu dēvē vairāk nekā astoņi miljoni iedzīvotāju, biju apguvusi nepakļaut sevi liekam riskam. Kā izrādījās, nebiju tālu no patiesības. Pie melna motocikla ragiem bez ķiveres galvā sēdēja pats nelabais. Jeb Lukass Heins visā savā godībā.

Kā apdedzinājusies novērsu skatienu no mežonīgā spēkrata, kas kā cimds ar roku saderēja ar tā īpašnieku. Tad naivā cerībā, ka tā varētu izrādīties sagadīšanās, aizgriezos un paātrināju gaitu.

– Pjēra Kingslija! – no muguras atskanēja sauciens, apstiprinot manas visļaunākās aizdomas.

Lai gan manī nebija ne kripatiņas vēlēšanās runāt ar šo neandertālieti, negrasījos viņa acīs izskatīties nobijusies. Kingslijas nemēdz bēgt no problēmām, bet gan stāties tām pretī. Konstatēt. Likvidēt. Un, kad darbiņš padarīts, notraust putekļus no elkoņiem un doties tālāk.

– Pjēra! – viņš atkārtoja, piespiežot mani pagriezties par simt astoņdesmit grādiem.

Nez kāpēc pārņēma sajūta, ka šī tikšanās nav nejaušība.

Lukass Heins sēdēja uz motocikla vien pāris soļu atstatumā. Izslēdzis aizdedzi, viņš noņēma saulesbrilles, un sinhroni ar šo nelielo darbību sirds manās krūtīs uzmeta salto.

Nodevēja!

Lukasa Heina kaitinošais seksapīls nebija vienīgais šī akrobātiskā trika iemesls. Tagad, ieraugot tumšās acis tuvumā, dienasgaismā, tās kādā savādā veidā šķita pazīstamas.

Tas nevarēja būt! Vai tomēr varēja? Tās bija gluži kā manējo atspulgs. Un pietika ielūkoties tumši brūnajos, savādi pazīstamajos redzokļos, lai mans ķermenis un prāts jau atkal ieņemtu to pašu dīvaino hipnozei līdzīgo stāvokli, ko šajā dienā biju pieredzējusi iepriekš.

Es biju sava tēva meita. Biju mantojusi ne tikai viņa tumšos, taisnos matus, kas tik ļoti atšķīrās no Keiras gaišajiem un viļņainajiem, bet arī acis. Un tagad, pēc tik daudz atšķirtībā pavadītiem gadiem, tās atkal lūkojās manējās. Tikai šoreiz – paša Poseidona veidolā.

Negribot nodot nedrošību, es sekoju piemēram un atbrīvojos no savām lielajām kaķacīm. 

– Atvainojiet, vai mēs būtu tikušies?

Ko gan vēl es varēju teikt, ja vien nevēlējos uz līdzenas vietas (un es to nevēlējos) atklāti iemest šim tipam sejā, ko tieši domāju par tādiem kā viņš. Bet tā vietā, lai pieklājīgi atbildētu uz manu jautājumu, šis neiedomājamais vīrietis smīnēja. Tumšais pakausis nosliecās uz sāniem un nošūpojās uz priekšu un atpakaļ.

– Vai tas ir nopietns jautājums, uz kuru sagaidāt nopietnu atbildi? – Savilcis augstāk vienu uzaci, viņš uzlūkoja mani ar skatienu, kas, domājams, lika pretējam dzimumam ģībt. Vai vismaz cerīgi noelsties. Mani pašu apkaunojošā kārtā no samaņas zaudēšanas glāba vienīgi dusmas. Vai vismaz centieni tās izjust. – Jo es būtu tiešām pateicīgs, ja mēs varētu iztikt bez šīm muļķībām.

– Nav vajadzības kļūt rupjam. Es nezinu pat tik daudz kā jūsu vārdu, – strupi attraucu. Tie, protams, bija meli. Es lieliski zināju šī tēviņa vārdu. Un, lai gan nekad neatzītu to skaļi, diez vai kādreiz spētu aizmirst. Pat ja to ļoti, ļoti… (vai es jau minēju “ļoti”?) vēlētos.

Lukass Heins nebija vīrietis, kādu satiec ik dienas. Tik harismātisku personu, ja laimējas, sastopi reizi vai pāris dzīvē. Un tagad, kad pienākusi mana kārta, viņam, protams, vajadzēja izrādīties neciešamam, radot sajūtu, ka dzīve par mani dažkārt uzjautrinās. 

– Varbūt. Bet to var ātri labot. Lukass Heins. Celtniecība un nekustamie īpašumi, – viņš paskaidroja tā, it kā šim faktam vajadzētu izraisīt manī tūlītēju interesi. 

Es piesardzīgi uzlūkoju plato plaukstu, kas draudzīgā žestā tika izstiepta manā virzienā. Tad to uzmanīgi satvēru, veltot izskatīgajam nelietim savu visapburošāko smaidu. Arī es varēju piedalīties šajā izrādē. Būt pats pievilcības un elegances kaviārs. Pat ja apzinājos, cik tas ir bērnišķīgi, bija jau par vēlu. Manī bija atmodusies sievišķīga spīts. Slēpta vēlme likt šim vīrietim mani vēlēties. Un tad – pagriezties un aiziet, atstājot viņu vienu, apjukušu un gribošu. 

– Pjēra Kingslija. Oficiante, – stādījos priekšā, nespēdama atturēties no kārdinājuma iebāzt savu necilo nodarbošanos uzpūtīgā snoba sejā. Bet tad kā applaucējusies veikli atbrīvojos no siltās plaukstas, kuras pieskāriens radīja manī sajūtas, ko pret šo svešinieku nevēlējos just.

Mani vienmēr bija saistījuši vīrieši ar stingru rokasspiedienu. Lai cik dīvaini tas varētu šķist, tādi bija mazākumā. Bet, protams, Lukasam Heinam vajadzēja izrādīties vienam no tiem dažiem. Nezināju, smieties vai tepat uz līdzenas vietas apraudāties.

Bet, kamēr darīju visu, lai noturētu leduskaralienes masku savā vietā, mana nevēlamā sarunbiedra uzjautrinātā grimase noplaka. Kā meklējot īstos vārdus viņš palūkojās sāņus. Kad brūnās acis vēlreiz atrada manējās, tajās vairs nebija ne miņas no lecīguma vai flirta.

– Es zinu, ka tu mani dzirdēji. – Ādamābols uz spēcīgā kakla nervozi noraustījās.

– Atvainojiet? – Mans vēders sagriezās. Nebiju gaidījusi, ka tas tiks pieminēts. Un tagad nezināju, kā uz to reaģēt.

Viņš nogrozīja galvu. Ja arī Lukass Heins redzēja cauri maniem meliem, tas palika neizteikts.

– Manu sarunu ar kolēģi. Es zinu, ka tu to dzirdēji, un nojaušu, ka neesi par mani pārāk augstās domās. – Viņš pakasīja pakausi.

Ko tu neteiksi? Precīzs minējums, Mister Perfektais! Domās nogrozīju acis.

– Vēlos, lai zini, ka es tā nedomāju, – viņš nevaļīgi paskaidroja. 

– Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat, – jau klusāk piebildu, kamēr atmiņā atausa pavisam citi Lukasa Heina vārdi. Tas, kā viņš bija izspļāvis vārdu “oficiante” – kā runājot par sabiedrības pabirām.

– Pjēra, lūdzu, es…

– Vai tas ir viss, mister Hein? – atvaicāju tikpat lietišķi kā jebkuras savas darba vizītes beigās.

– Pie velna, nē! Vai tu vispār manī klausies, sieviete? – zemais baritons pāršķēla gaisu, liekot man pārsteigumā pussoli atkāpties.

Redzot manu reakciju, satumsušie sejas vaibsti noskaidrojās. Pat balss, kad viņš ierunājās atkārtoti, izklausījās atmaigusi. – Iespējams, man ne pārāk labi padodas, bet es šeit tiešām cenšos atvainoties.

Mana rīkle aizžņaudzās. Nevēlējos just simpātijas pret kādu, kuru biju norakstījusi kā neciešamu.

– Jums ir piedots. – Biju gatava pielikt punktu šai sarunai un atvadīties no izskatīgā nelieša uz visiem laikiem. – Vai tagad, kad šis nelielais pārpratums ir atrisināts, varam uzskatīt, ka esam beiguši?

– Jā, tā šķiet. – Neapmierināts viņš atglauda tumšos matus no pieres, taču tikpat ātri tie atkrita atpakaļ, ieņemot savu iepriekšējo pozīciju.

Tikmēr es izlikos neredzam žestu, kas Lukasu Heinu padarīja vēl par sprīdi pievilcīgāku. Bet tas bija aptuveni tāpat kā piķa melnā naktī neraudzīties ugunskura liesmās, kad tā ir vienīgā gaisma visā apkārtnē.

Novērsis skatienu, viņš iecirta zobus pilnīgajā apakšlūpā un aši to aplaizīja. Mans ķermenis atsaucās ar ilgpilnu dūrienu pavēderē.

Nopietni?!

Man vajadzēja doties!

Un man vajadzēja to darīt jau pirms piecām minūtēm!

– Bija patīkami ar jums… – iesāku, bet paliku pusvārdā.

– Nu jau pietiks! Tu padarīsi mani traku ar visām tām bezpersoniskajām frāzēm! – Viņš pamāja uz savu nevainojami nopulēto braucamrīku. – Lec virsū!

Dzirdot šādu komandu, mana mute palika pusvirus.

Šis vīrietis laikam zaudējis prātu, ja uzskatīja, ka pēc notikušā es plivināšos pa Ņujorkas ielām aiz viņa muguras kā tāda grūpija.

– Nesapratu, – izstostīju, uz sitienu nespēdama atjēgties pēc tik tiešas pavēles.

– Es teicu: lec virsū! – viņš atdalīja vārdus kā runājot ar neattapīgu bērnu. – Mazākais, ko varu darīt, lai nolīdzinātu savu vainu, ir aizvest tevi mājās.

– Neticami! – es noelsos. – Jūs rūgti maldāties, ja uzskatāt, ka varat likt man darīt kaut ko pret manu gribu. Jo, redziet, man nav ne mazākās vēlēšanās kāpt uz tā… uz tā… bīstamā verķa! – dusmīgi izmetu. – Un vēl mazāka vēlēšanās man ir to darīt kopā ar jums.

Neatcerējos pēdējo reizi, kad zaudēju savaldību. Un te nu tam vajadzēja notikt. Gaišā dienas laikā. Publiskā vietā. Un piedevām šī iedomīgā tipa priekšā.

– Vai tiešām? – Tumšās acis iegailējās, un piepeši cerība, ka Lukass Heins nebūs pamanījis manu reakciju, mūsu ceļiem pirmo reizi mijoties, izgaisa ātrāk nekā pirmais sniegs.

Dieva dēļ! Es droši vien šim vīrietim atgādināju mēnessērdzīgo.

– Mis Kingslij, es nelūdzu neko vairāk kā iespēju nogādāt skaistu sievieti, kuras godu netīši esmu aizskāris, uz mājām, – atguvis nopietnību, viņš izmēģināja jaunu stratēģiju. Elementāru pieklājību.

– Nedomāju, ka jūsu maršrutā ietilpst tāda tipa rajoni, – zem deguna nobubināju, bet, tumšajām uzacīm drūmi saraucoties, nojautu, ka teiktais ir sasniedzis galamērķi. Lai nu tā būtu! Mani neuztrauca, ko šis bezkauņa, mūsu sarunai beidzoties, domās. Ja vispār par to domās. Nu labi. Tie bija meli. Vismaz daļēji. Bet kas par to!

– Ļaujiet man pašam par to spriest! – Te nu tas bija. Apstiprinājums manām aizdomām. – Bet, brīdinu, mans pacietības mērs tuvojas izskaņai. Tāpēc es jums silti ieteiktu stutēt savu glīto pēcpusi aiz manis vai arī es to uztupināšu tur jūsu vietā. Tad kāda būs jūsu izvēle?

Manas acis iepletās. Kas bija šī neiedomājamās aunapieres problēma? Vai tas bija paņēmiens, ar kādu viņš mēdza ieintriģēt sievietes? Izrīkojot pēc savas patikšanas?! Un vai kāda uz tā uzķērās?

Sāpīgi iekodos vaiga iekšpusē, labi nojaušot atbildi uz šo jautājumu. Dzīve, iespējams, Lukasu Heinu kādā veidā bija apdalījusi, bet, kas attiecas uz pretējā dzimuma uzmanību, nešaubījos, ka šajā lauciņā viņš dzēra kā no pārpilnības raga.

Es piemiedzu acis.

Viens. Divi. Trīs.

Labi…

Labi.

Ja Lukass Heins vēlas spēlēt spēlītes, mēs varam to darīt divatā. Bet es negrasījos brīdināt, ka šī spēle norisināsies pēc maniem noteikumiem.

– Sarunāts! – beidzot piekritu. Vērīgajās acīs iezagās neticība. – Bet es vēl nedodos mājup. Tāpēc, ja reiz jūs uzstājat, varat nogādāt mani nākamajā pieturpunktā.

– Lai tā būtu! – Heina mutes kaktiņi savilkās uzvaras pilnā smaidā.

Un, kaut arī izlikos to nemanām, iespaids, ko šīs skaisti veidotās lūpas uz mani atstāja, līdzinājās meteorīta skūpstam ar Zemi.  

Skūpstam. Pfff!

Nepareiza, nepareiza vārdu izvēle. Jo tā nemaz nepalīdzēja saglabāt fokusu. Proti, neļauties mana sarunbiedra šarmam, pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no viņa sabiedrības un izdzēst Lukasa Heina eksistenci no atmiņas cietā diska uz neatgriezeniskiem laikiem. Paliec sveiks un uz neredzēšanos, nejēga!

Nu tak! Saņemies! Klusībā sevi strostēju, tajā pašā laikā pieliekot nopietnas pūles, lai nevērtos sarunbiedrā ar mīlas varā nonākušas gūsteknes skatienu. 

Lukass Heins bija apveltīts ar spēcīgu augumu, izteiksmīgu žokli, šauru degunu (ar nelielu izvirzījumu tā augšdaļā) un magnētiskām acīm. Daba bija dāvājusi šim vīrietim pašpārliecinātu gaitu un ķermeņa valodu, kas lika apstāties un apbrīnā atskatīties. Bet, protams (protams!), viņam vajadzēja izrādīties pašapmierinātam pūslim.

Es uzmanīgi novietoju vienas kurpes purngalu uz kāpšļa un otru, cik vien graciozi spēju, pārcēlu melnajam ādas sēdeklim. 

Lukasa Heina vanagacs sekoja katrai manai kustībai, tāpēc brīdī, kad, saceļot kuplo svārku daļu augstāk pirms kāpiena, uz sekundes simtdaļu pavīdēja manu zeķu mežģīņu gumija, ādamābols uz zeltaini iedegušā kakla noraustījās. Cieši sakostais žoklis liecināja par dzelžainu koncentrēšanos, un es pieķēru sevi pie domas – ja mēs pašreiz neatrastos publiskā vietā, es, iespējams, vairs nejustos tik pārliecināta par savu drošību.

Ignorējot skaļos tikšķus krūtīs, aši novērsos. Tad tā, it kā mūsu neverbālā priekšspēle nebūtu atstājusi uz mani pat ne visniecīgāko iespaidu, palūkojos pāri tumšā žaketē tērptajam plecam un pievērsos satiksmei, kurā mums kuru katru brīdi vajadzēja iekļauties. 

– Vai esi braukusi iepriekš? – pārkliedzot motocikla rēkoņu, viņa balss izklausījās viegli piesmakusi. Un es nevarēju izlemt, kas mani satrauc vairāk – Lukasa Heina tuvums vai gaidāmais izbrauciens.

– Nē, šī ir pirmā reize, – vārgi atzinos.

Patiesībā ar katru nākamo sekundi doma par traukšanos Ņujorkas ielās, sēžot neparedzamās motorizētās ierīces aizmugurē, kur man nebija nekādas, pat ne mazākās, kontroles (turklāt bez ķiveres galvā), šķita arvien neprātīgāka. Esot Keiras vienīgajai ģimenei, es nedrīkstēju sevi pakļaut liekam riskam. 

Biju radusi turēt dzīvi grožos. Kontrole nozīmēja drošību. Drošība – stabilitāti. Bet stabilitāte bija viena no privilēģijām, ko vērtēju augstāk par citām.

– Varbūt man tomēr nevajadzētu… – ieminējos, motociklam atraujoties no ietves. Bet motora rēkoņa apslāpēja manu balsi.

– Turies cieši! Tev patiks! – viņš uzsauca pār plecu. Un es nepaguvu samirkšķināt, kad mēs jau ieslīdējām ņirbošajā pēcpusdienas satiksmē.

Es piespiedu krūtis platajai mugurai un iekrampējos priekšāsēdētāja viduklī, aptverdama to ar abām rokām kā spīlēm. Mani pirksti bija sažņaugti tik cieši, ka nešaubījos – kauliņi to galos kļuvuši balti no sasprindzinājuma.

Pagāja minūte vai divas, pirms uzdrošinājos atvērt acis, bet, kad tas notika, atbrīvoju plecus un lēni izelpoju. Tad pavēros apkārt.

Nezināju, ko Lukass bija domājis ar to, ka man patiks – pašu braucienu vai iespēju atrasties viņam tik tuvu līdzās, taču, lai kurš no variantiem tas būtu, viņš nekļūdījās nevienā no tiem. Mans ķermenis un dvēsele dzīvi vibrēja no sajūtām. No krāsām, kas tos pārņēmušas. Prieks, bezrūpība un krietna deva adrenalīna bija tikai dažas no tām. Un es aptvēru, ka manas lūpas atplaukušas platā smaidā.

Tumšiem matiem noaugušais pakausis pagriezās, atklājot Lukasa Heina nevainojamo profilu. Viņa seja atradās tik tuvu manai, ka atliktu man nedaudz pieliekties un…

– Uz kurieni dosimies, stūrmani?

Fantāziju burbulis pārsprāga, un es, daudz nedomājot, nosaucu sava dzīvokļa adresi. Tad no jauna aizvēru acis un ļāvos vējam un lielpilsētas trokšņiem. Satraukuma tirpām kņudinot krūtis un vēderu, neapzināti iesmējos.

– Kas? – Lukass vēlreiz pagrieza galvu sāņus.

– Nekas! – atsaucos. Bet, acīs sariešoties asarām, pār manām lūpām vēlreiz izlauzās smiekli.

Nezinu, kā tas gadījās, bet mani bija pārņēmis bezrūpīgs prieks. Neatminējos, kad vēl būtu tā jutusies. Vismaz pēc vecāku nāves noteikti ne. Un kopš tās dienas bija pagājis ilgs laiks. Gandrīz nepanesami ilgs.

Pār maniem vaigiem nolija divas smalkas asaru tērcītes, un ilgās pēc mierinājuma es piespiedu vaigu žaketē tērptajai mugurai un dziļi ieelpoju. Tā bija kļūda. Jo Lukass Heins smaržoja kā sandalkoks un sālsūdens. Svaigi un vīrišķīgi. Un jā – absolūti neatvairāmi.

Es pacēlu acis pret debesīm un bezpalīdzīgi nopūtos. Nezinu, ko gaidīju. Varbūt kādu zīmi. Kad tā nesekoja, atmetu šai domai ar roku.

Vējš purināja manu apģērbu un apņēma locekļus, liekot prātam un ķermenim palēnām atslābt. Mēs nogriezāmies uz šķērsielas. Tad uz vēl vienas. Motociklam piestājot pie sarkanās gaismas, pamanīju mūsu atspulgu kāda veikala skatlogā. Un nevilšus man bija sev jājautā: vai tā starojošā būtne, kura raugās man pretī, ir tā pati Pjēra Kingslija, kura dienu no dienas vada ģērbusies lietišķos kostīmos, maskējusies ar laipnu, bet atturīgu smaidu sejā? Vai pastāv iespēja, ka, mēģinot sevi pasargāt no briesmām, ko manā pasaulē apzīmēja tādi vārdi kā “neparedzams”, “satraucošs”, “piedzīvojums”, tas, kā esmu dzīvojusi līdz šim, ir tikai mana kodola čauliņa, kamēr mana patiesā būtība slāpa pēc kā vairāk?

Spēkratam atkārtoti uzņemot ātrumu, vēlreiz aizvēru acis un ļāvos vējam un bezrūpībai. Un pāri tam visam – spēku izstrāvojošam, siltam ķermenim.

Nākamreiz tās pavēru, tikai kad motocikls, strauji samazinot apgriezienus, piestāja ietves malā pie skaisti restaurētas ēkas, ko jau vairākus gadus ar Keiru dēvējām par mājām.

– Laba diena, Mis Kingslij! – motora troksnim pieklustot, mani jau pa gabalu draudzīgā manierē sveicināja nama šveicars.

– Sveiks, Enriko! – priecīgi atsaucos un, impulsa vadīta, pamāju. Tad, uzmanīgi nobalansēju vienu kāju uz kāpšļa un otru pārmetu pāri sēdeklim. Tā kā nevēlējos Enriko vai savam pavadonim atrādīt vēl kādas savas veļas detaļas, šoreiz to darīju īpaši uzmanīgi. 

Veiksmīgi izpildījusi uzdevumu, veikli atglaudu matus aiz ausīm. Pēc pamatīgā pūtiena tie visticamāk izskatījās gaismas gadus no akurāti ieveidotiem, bet dīvainā kārtā tas neuztrauca. 

– Bieža viešņa? – Lukass nopētīja apkārtni.

Būdama pārāk lielā emociju varā, lai atbildētu, es nenoteikti pamāju. Tad vaļsirdīgi atzinos: – Tas tiešām bija kaut kas! Paldies!

Šoreiz viņš bija tas, kurš pamāja.

Nespēdama pretoties, ar acīm noglāstīju tumšās, izspūrušās matu cirtas. Augstos vaigu kaulus un degunu. Skatienam pārslīdot blāvi sārtajām lūpām, nespēju nenovērtēt, cik aicinošas tās izskatījās. Pat šādi – cieši sakniebtas.

Es pavēros uz augšu, bet bija jau par vēlu. Mani vaigi pieplūda ar sārtumu, apjaušot, ka šoreiz mana atklātā slienāšanās nespētu paslīdēt garām pat vājredzīgajam. Tāpēc, zinot Lukasa Heina tiešumu, jutos pārsteigta, kad viņš izvēlējās to nepieminēt. Gluži pretēji. Mana pavadoņa skatienā nebija ne zīmes no flirta.

– Labs rajons, – viņš novērtēja kā gaidīdams paskaidrojumu.

– Jā. Šeit ir… droši. – Neveikli pasmaidīju, iekšēji cīnoties ar sajūtu, ka varbūt šis ir īstais brīdis atklāt patiesību. Proti, ka mana profesija nav saistīta ar viesu apkalpošanu un vieta, uz kuru viņš mani atvedis, ir manas mājas. Bet vārdi bija kā iestrēguši rīklē, un man bija jāsamitrina lūpas, lai atgūtu runas spējas. – Es… – iesāku, taču tiku pārtraukta pusvārdā.

– Lai jums laba diena, Mis Kingslij! – Stīvais smaids vīrieša lūpās neaizsniedza tumšās acis. Uzmetis vienu pēdējo skatienu nelielajai rokassomiņai manā plecā, viņš nevērīgi pamāja un iedarbināja motoru.

Vēl dažas sekundes, un Lukass Heins jau bija vēsture.

– Kas te tikko notika? – neskanīgi nomurmināju. Tad, pametusi mulsu smaidu Enriko, devos iekšā ēkā.

Sirds manās krūtīs sitās kā bungu vālītes džezmeņa solo izpildījumā. Viss, ko vēlējos – ātrāk nonākt mājās un izmest visus šīs dienas notikumus no galvas.

Tajā pašā laikā zināju, ka prasu neiespējamo.


Lukass

Prestižajam Manhetenas dzīvojamo ēku rajonam paliekot aiz muguras, šķita, ka pagātnes rēgi mani jau atkal panākuši. Vairākus gadus biju cīnījies par savas laulības šķiršanu un vēl tikai šorīt uzzinājis – tā sasodītā vella mātīte kritusi tik zemu, ka kļuvusi par mana jurista mīļāko. Pazīstot Sofiju, nebija ne mazāko šaubu, ka viņa to darījusi apzināti.

Lai jau kārtējo reizi aizkavētu tiesas procesu.

Lai jau kārtējo reizi padarītu manu dzīvi par elli.

Un šodien, ieraugot skaisto sievieti, kura pilnībā aizmirsusies mūzikā, tas bija tik spēcīgi atsaucis atmiņā manu un Sofijas pirmo satikšanos, ka teju nogāza mani no kājām. Burtiski. Atmiņu tanks pārbrauca pāri manām krūtīm, sadragājot visu labo savā ceļā. Tad tas atgriezās un izdarīja savu postošo darbu vēlreiz. Atpakaļgaitā.

Toreiz gaišmatainā meitene apbūra mani ar skaistumu un vienkāršību, bet, nonākot mantas un varas pasaulē, tas ātri mainījās. Līdz sieviete, kuru mīlēju, pārvērtās vēsā aprēķinātājā. Kad no mūsu mīlestības pāri bija palikuši tikai pelni un drazas, es beidzot padevos un iesniedzu šķiršanās prasību. To pašu, ko mana bijusī pēdējos trīs gadus visos iespējamos veidos apstrīdēja.

Sākumā, šokēts par sievas nodevību, biju gatavs pakļauties jebkādām izvirzītajām prasībām. Viss, ko vēlējos – pielikt punktu farsam, kas saucas “mūsu laulība”. Tad aizmirst, ka šī sieviete jebkad pastāvējusi. Bet bija kas tāds, ar ko es nebiju rēķinājies. Proti, ka Sofija nebūs ar mieru mani tik viegli palaist.

Vienam untumam sekoja nākamais. Tad cits. Un, kad ikkatrs no tiem tika apmierināts, sekoja jauna prasība. Līdz kādā brīdī starp šķietami nebeidzamiem būvniecības projektiem un tikpat bezgalīgām tikšanās reizēm ar Sofiju un viņas juristu es atjēdzos, ka viņai tā ir spēle. 

Lai cik slimi manā prātā tas izklausītos, mana bijusī izbaudīja mūsu tikšanās, uz katru no tām ierodoties jaunā dizaineru apģērbā un izskatoties tik svaigi atpūtusies kā pēc pāris gadus ieilguša atvaļinājuma Bahamu salās. Varēju likt galvu ķīlā – Sofijas sejā vairs nemanīja nevienas pašas krunciņas. Tikmēr viņas lūpas arvien vairāk līdzinājās divām uzpūstām franču bagetēm. Tomēr vairāk par visu man derdzās fakts, ka sieviete, kuru reiz mīlēju un ar kuru sapņoju par kopīgu ģimeni, bija pārvērtusies turīgu aprindu staigulē.

Tas arī iezīmēja brīdi, kad izlēmu – tā nodevīgā dēle nenoslauks ne pilītes vairāk manu asiņu. Un līdz ar šo lēmumu katru mūsu nākamo tikšanos pavadīja ne tikai trulas sāpes manā kuņģī (kā tas bija līdz šim), bet tās izvērtās patiesā agonijā. Lai nu kurš, bet Sofija spēja būt maita. Kad nenotika pēc šī sievišķa prāta, viņa nekautrējās izlaist indes zobus, kas tādam kustonim kā melnā mamba lika izskatīties kā labdabīgam mājas mīlulim.

Viņa jau sen nejuta pret mani neko vairāk kā nicinājumu un tomēr ietiepīgi atteicās parakstīt šķiršanās papīrus, noraidot vienīgo prasību, ko no savas puses biju izvirzījis. Atteikties no mana uzvārda. Negribēju, lai mani vai manu ģimeni ar Sofiju kas saista. Arī ne tad, ja tas ir tikai burtu kopums pasē. Tikmēr viņa, šķiet, bija apņēmusies darīt visu, lai to paturētu. Pat ja tas nozīmēja krist tik zemu, lai uzsāktu romānu ar manu juristu. Vīreli, kurš tik ļoti nebija manas bijušās gaumē, ka citos apstākļos tas šķistu komiski. Citos. Jo šajā brīdī Sofijas spītējot spertais solis izraisīja manī ne tikai dusmas, bet arī nelabumu.

Un tad šodien. Skaistā tumšmate, ar kuru jebkuros citos apstākļos es jau tuvākajā laikā dalītu gultu… Protams, ja vien šī pati sieviete nebūtu pagadījusies neīstajā laikā un neīstajā vietā, kļūstot par liecinieci dusmu izvirdumam, kam ar viņu vai viņas pārstāvēto profesiju nebija ne mazākā sakara, toties vistiešākais ar manu bijušo…

Tieši tā mēs iepazināmies. Kādā pasākumā, kurā Sofija apkalpoja, bet es piedalījos kā jauna, strauji auguša būvuzņēmuma īpašnieks. Oficiante ar lielajām, kastaņbrūnajām acīm atsauca atmiņā šo iepazīšanos. Tomēr nekādā citā veidā abas sievietes viena otrai nelīdzinājās.

Manā gultā pēc Sofijas bija viesojušās ne mazums citu simpātisku viesmīļu, bet Pjēra Kingslija neatgādināja arī nevienu no viņām. Šīs sievietes gaitai un kustībām, arī tam, kā viņa runāja, piemita izsmalcinātība un elegance. Bet ne tāda, ko apgūst etiķetes skolās. Nemācēju to izskaidrot, Pjērai piemita kas tāds, kas atšķīra viņu pūlī no citām.

Nezinu, ko biju centies panākt ar atvainošanos, bet tas šķita svarīgi. Varbūt gribēju tikai vēlreiz viņu ieraudzīt. Stādīties priekšā un teikt: “Klau, patiesībā es nemaz neesmu tāds sūdabrālis, par kādu tu mani uzskati.” Gandrīz stundu biju pavadījis ietves malā, trinoties kā tāds puišelis, gaidīdams viņu iznākam no ēkas, kuras celtniecību mana brigāde pabeidza vien nesen. Lai nu kas, tas nebija manā stilā. Bet arī tas, ko Pjēra Kingslija dzirdēja mani sakām Pārkeram, nebija.

Vēlāk, redzot šo pašu sievieti uzlūkojam mani ar neieinteresētu skatienu, tas bija licis man justies nepajokam draņķīgi. Pirmo reizi pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma es sastapu kādu, kura atmodinājusi manī ko tādu, ko pēc iepriekšējās vilšanās attiecībās domāju esam noracis uz neatgriezeniskiem laikiem. Un nu šī pati sieviete mani nicināja.

Kad otra viesmīle, Pjēras māsa, aicināja viņu mums pievienoties, Pjēra nespēja pat tik daudz kā ieskatīties man acīs. Iemesls tam, nešaubījos, bija vārdi, ko iepriekš neapdomīgi izmetu. Un vai es varēju ko pārmest? Pats mēdzu nicināt tos, kuri izteicās līdzīgi. Turklāt netīši biju aizvainojis ne tikai Pjēru, bet arī viņas māsu.

Un tad skats, kas bija pārsteidzis mani nesagatavotu, viņai iznākot no ēkas. Nojautu, ka Pjēras ģērbšanās stils varētu būt klasisks, bet, redzot sievieti, kura tikko piedāvājusi uzkodas viesiem, no galvas līdz kājām tērpušos smalkā dizaineru apģērbā, tas lika aizdomāties, kā, pie velna, lai kāds, piepelnoties apkalpošanas jomā, spētu ko tādu atļauties? Un, ja nespēja, tad kurš viņai šādu dzīvesveidu nodrošina?  

Jau no laika gala man likās dīvaina Pjēras pazīšanās ar Henriju Kūperu. Kas šim bagātniekam kopīgs ar oficianti, man nudien nekļuva skaidrs. Prese Ņujorkā atpazīstamajam viesnīcniekam piedēvēja izvēlīgumu sieviešu ziņā. Tiesa, dzelteno lapu slejās arī baumoja, ka viņš pielicis punktu suņu dienām un ir pastāvīgas dzīvesbiedrenes meklējumos. Nepavisam ne vecs, izskatīgs un piedevām multimiljonārs. Nešaubījos, sievietes spietoja ap Kūperu kā bites ap meduspodu. Vai tiešām viņa uzmanību būtu piesaistījusi Pjēra? Tas izbrīnītu un reizē ne. Pjērai Kingslijai piemita viss, lai kļūtu par ietekmīga vīrieša iekāres objektu. Intriģējoša, izsmalcināta un… tik sasodīti skaista.

Atmiņā atausa mirklis, kad no kuplo svārku apakšas pavīdēja zeķu mežģīne.

– Nolādēts! Neesi taču tāds mīkstmiesis! – Es saspiedu gāzes rokturi ciešāk, strauji palielinot ātrumu.

Ņujorka nebija īsti piemērota tādam braukšanas stilam, kādu biju iecienījis. Vēl jo vairāk ne tādam, pēc kāda pašreiz jutu fizisku vajadzību. Man par sodību, satiksme šodien bija īpaši gausa, un domas, pašam to negribot, atgriezās pie nopietno, kastaņbrūno acu īpašnieces. Varēju vienīgi iztēloties, kā viņa izskatījās mana moča aizmugurē. Nešaubījos – šī vīzija mani vajās vēl ilgi. Bet tas, ko Pjēra Kingslija nezināja – ka ir vienīgā, kuru uz tā esmu vizinājis.  

Kad uzreiz pēc šķiršanās prasības iesniegšanas iegādājos melno mustangu, allaž uzskatīju to par savas neatkarības atgūšanas simbolu. Pēc Sofijas skolas man sievietes bija kļuvušas par īslaicīgu izklaidi. Biju atmetis domu par uzticēšanos. Tagad, kad zināju, cik dārga ir šo saistību cena, izvēlējos neatkarību. Un es izbaudīju šo brīvību. Pie velna, jā!

Par nelaimi, uzmundrinošais monologs neaizkavēja atmiņas par smalkajām rokām, apvītām ap manu vidukli. Pjēra bija apķērusi mani tik cieši, it kā no tā būtu atkarīga viņas pastāvēšana. Un es nebiju drošs, vai tas ir veselīgi. Proti, cik ļoti es biju šo sajūtu izbaudījis.

Šīm atmiņām pievienojās citas. Par Pjēras krūtīm, piekļautām manai mugurai. Viņas augumu, vibrējam smieklos. Par to, kā manas ceļabiedres atturīgums brauciena laikā itin kā pagaisa. Vai tā savādā tukšuma sajūta, kas patlaban žņaudza manas krūtis, bija ilgas?

Manā priekšā iznira taksometrs, un es veikli pagriezu stūri, pēdējā brīdī izvairoties no sadursmes. Neticībā nogrozīju galvu, nespēdams atminēties, kad vēl būtu šādi aizsapņojies.

Pjēra Kingslija.

Jutos kā noreibis, nespēdams izmest viņu no galvas.

Kad nonācām galamērķī, brūnās acis bija mirdzējušas aizrautībā, viņai pat nenojaušot, ka vienīgais, par ko spēju domāt, ir vieta, uz kuru esmu viņu atvedis. Mani bija pārņēmusi smacējoša panika. Bailes jau atkal iekļūt tajā pašā cilpā, no kuras gadiem biju vairījies kā no uguns. Jo dārgajam apģērbam un smalkajai rokassomiņai piepeši radās loģisks izskaidrojums. Skaista. Ar labām manierēm. Prot sevi pasniegt. Bet ne turīga. Jā, šis apraksts pilnībā atbilda. Pjēra Kingslija visticamāk bija augstas klases eskorta meitene.

Arī starp maniem paziņām ierindojās naudīgi vīrieši, kuriem neatlika laika pastāvīgām attiecībām, bet kuri labprāt padarīja šīs sievietes par savām mīļākajām. Sabiedrībā par to nemēdza runāt skaļi, bet es zināju, tādu nebija retums. Šīs dāmas tika nolīgtas kā pavadones saviesīgos pasākumos, apmaiņā pret to sniedzot nodrošinājumu, skaistu apģērbu, rotas un ceļojumus uz eksotiskiem galamērķiem. Dažkārt tika apmaksāta pat viņu izglītība.

Un, kolīdz šī apjausma sāka dzīt manī pirmos asnus, es sapratu, ka nespēju uzlūkot skaisto bruneti tāpat kā iepriekš, tāpēc neredzēju citu izeju kā nozust. Manā dzīvē sarežģījumu netrūka. Viss, ko vēlējos – nedaudz miera. Bet ar Pjēru, nebija šaubu, viss notiktu strauji un vētraini.

Viens īss izbrauciens šīs sievietes sabiedrībā, un es jau jutos kā izmests no segliem.

Viskijs.

Man steidzami vajadzēja glāzi laba dzēriena.

Atgriezies dzīvoklī, es nometu atslēgas uz nelielā sola pie ieejas un, nenopūlēdamies ar zābaku novilkšanu, devos taisnā ceļā pie bāra. Piepildījis glāzi ar ledu, pārlēju to ar zeltaino šķidrumu un atkritu vienā no masīvajiem stūra dīvāniem. Tad paraudzījos apkārt.

Uz plašo panorāmas dzīvokli biju pārcēlies uzreiz pēc šķiršanās. Kopš tā laika tas bija piedzīvojis neskaitāmas grandiozas ballītes. Un vēl kuplāku skaitu naksnīgu izklaižu. Bet šodien vairāk nekā jebkad tas likās nepatīkami liels un kluss.

Sacēlis zābakos tērptās kājas uz kafijas galda, es atlaidu pakausi pret dīvāna atzveltni.

Dzēriens patīkami dedzināja rīkli, bet šī sajūta nepalīdzēja apklusināt prātu. Pjēras Kingslijas seja vēl arvien skaidri iezīmējās manu acu priekšā. Ja vien nevēlējos pavadīt atlikušo vakaru, nolaižot tvaiku vienatnē, vajadzēja rīkoties.

Atmetis galvu, vienā rāvienā iztukšoju glāzi un izvilku no žaketes iekškabatas telefonu. Atradis meklēto numuru, uzspiedu pogu “Zvanīt”.

– Sveika, skaistā! Šeit Heins. Kas tev šovakar padomā?


Pjēra

Noklaudzēja ārdurvis. Keira, pārgurusi, bet ar svētlaimīgu grimasi sejā, iesteberēja dzīvojamajā istabā. Dziļas nopūtas pavadīta, viņa atbrīvojās no kurpēm un iezvēlās dīvānā.

– Ar atgriešanos! Vai esi izsalkusi?

– Jā! Nē! Nezinu! – viņa apslāpēti izdvesa, iespiedusi seju vienā no dekoratīvajiem spilveniem.

– Tātad? – caur smiekliem iztaujāju.

– Jā – gribu ēst. Nē – nav spēka. Nezinu – laikam jānosnaužas. – Teikto apstiprināja gara žāva.

– Tā šķiet neslikta ideja. Un, kad pamodīsies, es pagatavošu mums kaut ko ēdamu. Piemēram, krāsnī ceptu foreli ar sparģeļiem un saldo kartupeļu biezeni?

– Apklusti! – Viņa saviebās. – Citādi es tūlīt pat uzbrukšu ledusskapim.

– Tātad esam vienojušās! – Nevainīgi pasmaidīju, labi zinot, ka tas ir viens no Keiras iemīļotākajiem manis gatavotajiem ēdieniem. Taisnības labad jāteic, tādu nebija daudz. Lai arī rūpes par mazo māsu man nebija svešas, ēst gatavošana (un ar to es domāju – tiešām lieliskas maltītes radīšana) pat tīņu gados bija Keiras lauciņš.

– Jā, esam! – Iepriekšējo žāvu pavadīja vēl viena. Garāka.

Grasījos apvaicāties par salātiem, kad no dīvāna puses atskanēja salda šņākuļošana. Es paņēmu vienu no plediem, kas, glītos rullīšos savīstīti, gulēja grozā pie dīvāna, un uzmanīgi apsedzu māsas plecus. Tad atgriezos savā guļamistabā, atlaidos gultā un aizvēru acis.

Diemžēl ar to pietika, lai visi šīs dienas notikumi spilgti kā reklāmas rullīši kinoteātra projektora starmešos izgaismotos manā priekšā.

“Misija – izdzēst Lukasa Heina eksistenci no prāta.” Galvenajā lomā – Pjēra Kingslija.

Piespiedu plaukstas sejai un iegārdzos, droša, ka realitātē atlasi uz šo lomu neizturētu. Ja nu vienīgi to pārdēvētu par “Neiespējamo misiju”. Prātā dzirdēju režisora balsi. “Ļoti atvainojamies, mis Kingslij, bet jums nav nepieciešamo dotību, lai pārliecinoši tiktu galā ar veicamo uzdevumu.”

Nejēdzība!

Viņa acis. Balss tembrs. Smarža. Brīvības un bezrūpības sajūta, ko piedzīvoju, aiz platās muguras traucoties cauri dūmakainajām pilsētas ielām. Vai pastāvēja varbūtība, ka šodien notikušais neko nenozīmē? Vai ir iespējams piedzīvot, just ko tādu un nekad vairs nesatikties?

Protams, Ņujorkā šāda iespēja pastāvēja. Bet par ko gan es sevi šaustīju? Kopš dzirdēju Lukasa Heina un viņa drauga sarunu, biju apņēmusies viņu neieredzēt. Pašapmierināto tēviņu, kuram vienmēr jāpatur virsroka. Jo tieši tāds taču šis Olimpa dieva dubultnieks bija!

Un jā… Vēl arī gaužām seksīgs un tik kaitinoši magnētisks, ka pat dusmās tas prasīja dzelžainu piepūli turēties pretī šī vīrieša dabiskajai harismai. 

Aizkaitinājumā par pašas vājumu manas acis atsprāga, un es palūkojos griestos. Turpināt filozofēt par notikušo bija tikpat bezjēdzīgi kā diskutēt par kāda politiska lēmuma pareizību pēc tam, kad tas jau pieņemts, tāpēc tā vietā, lai turpinātu sevi mocīt, es pietrausos sēdus un paņēmu no naktsskapīša klēpjdatoru un dažas dokumentu mapes, kas jau vairākas dienas gaidīja manu uzmanību. Tad pievērsos tam, ko pārzināju vislabāk.

Tam, kas nesagādāja galvassāpes.

Savam darbam.


Jauns, pievilcīgs viesmīlis pavadīja mani pie galdiņa restorānā. Iemesls, kāpēc atrados vienā no greznākajām Henrijam Kūperam piederošajām viesnīcām, bija pirms dažām dienām (un apmēram mēnesi pēc mūsu pēdējās tikšanās) uz biroju atsūtītais ziedu klēpis, kam pievienotā atklātne vēstīja:

Mis Kingslija!

Ja Muhameds nenāk pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Gaidīšu Jūs šopiektdien pulksten 20:00 “Hotel Paradise” panorāmas restorānā. Jūs taču mēdzat ieturēt vakariņas? :) Ceru uz apstiprinošu atbildi, jo ēdiens, pat mana izcilākā šefpavāra pagatavots, negaršos ne uz pusi tik labi, ja Jūs nebūsiet tur, lai nobaudītu to kopā ar mani. Lūdzu, nelieciet man ieturēt maltīti dziļā vientulībā!

P.S. Zemāk norādīts mana šofera tālrunis. Dodiet ziņu, kur un cikos viņam Jūs sagaidīt!

No sirds cerot uz atkalredzēšanos,

H.K.

Pēc šāda žesta neredzēju daudz iespēju atkāpties. Un, apdomājot to labāk, tam arī nebija pamatota iemesla. Henrijs Kūpers bija pievilcīgs. Ar labām manierēm. Veiksmīgs biznesmenis. Mērķtiecīgs. Un nu jau zināju arī to, ka viņš var būt uzstājīgs. Bet tas nepārsteidza. Kā nekā savos trīsdesmit astoņos viņš jau pārvaldīja veselu impēriju. Turklāt – paša celtu, ne mantotu.

Mūsu komunikācija allaž bija patīkama, un gludi skūtajai sejai, ko papildināja tumši blondi, uz aizmuguri akurāti ieveidoti mati, piemita kas laipns un džentlmenisks.

Klusēdama nolūkojos vakariņu biedrā. Man patika tas, ko redzēju. Man patika tas, kā Henrijs Kūpers mani uzlūkoja. Un man patika, kā tas lika man justies.

– Vēl nespēju aptvert, ka tiešām esat šeit.

– Ja atminos pareizi, mister Kūper, jūs nedevāt daudz iespēju izvēlēties. “Maltīte dziļā vientulībā” izklausījās gaužām depresīvs variants. Nedomāju, ka kāds vēlētos šādu nastu uz savas sirdsapziņas.

– Henrij, – viņš pārlaboja. – Es būtu pateicīgs, ja jūs sauktu mani vārdā. Citādi jūtos vecs.

Pasmaidīju par šādu visnotaļ absurdu piezīmi.

– Mēnešiem esam darbojušies kopā, bet ne reizi neesmu redzējis jūs šādi smaidām. Vakars teju sācies, un šī ir jau otrā reize. Nudien. Jūtos kā izredzētais.

Zilās acis iezaigojās, un es vēroju, kā viņš paceļ slaido šampanieša glāzi sveicienā, pieliek pie lūpām un iemalko. Sekojot piemēram, es apņēmu ar pirkstiem savējo. Tad, neatraujot skatienu no galdabiedra, atkārtoju to pašu žestu.

Vēl nebiju nobaudījusi ne kumosa, bet viens malks svaigā, dzirkstošā dzēriena, un es zināju, ka lēmums pieņemt ielūgumu ir bijis nekļūdīgs. Un Henrija Kūpera patīkamā kompānija ar katru viņa sabiedrībā pavadīto minūti šo pārliecību tikai nostiprināja.

Nesapratu, par ko gan iepriekš uztraucos. Jo pēc tā, kā šis vakars sācies, tas solījās būt brīnišķīgs.


Lukass

Pēdējo gadu laikā attiecībā uz sievietēm biju izstrādājis stratēģiju. Piedāvājums pavadīt vakaru kopā. Sekss. Ja mana viešņa izvēlējās uzkavēties, nākamajā rītā – vēlreiz sekss. Tad ielūgums uz maltīti labā restorānā, kur, cik toleranti iespējams, paskaidroju, ka šobrīd nopietnām saistībām neesmu gatavs.

Nelepojos ar to, taču man bija savas vajadzības. Pieņēmu, tādas bija arī lielākajai daļai sieviešu, kuras manam ielūgumam atsaucās. Vai, kā tas nereti notika, pašas uz to pieteicās. Viņas parūpējās par mani, savukārt es – par to, lai manām viešņām mūsu kopā pavadītais laiks būtu īpaši baudāms. Abpusējs darījums, kurā zaudētāju nav. Vismaz tā es to biju sev veiksmīgi iegalvojis.   

Šveicars pavēra ārdurvis, un es ar savu iepriekšējās nakts pavadoni Penelopi (bagātu vecāku atvasi, ar kuru iepazinos kādā ārpilsētas ballītē) šķērsojām modernās viesnīcas ieeju. Šajā vietā biju pamanījies noslēgt jau pāris citus sakarus, bet galvenais iemesls, kāpēc mēdzu atgriezties, bija ēdiens. Tas šeit bija teicams. Un kā bonuss – iespaidīgais skats uz izgaismoto pilsētas panorāmu, kas ne tikai novērsa dāmu uzmanību no nepatīkamās sarunas, bet, kā man gribējās ticēt, padarīja mūsu šķiršanos mazāk rūgtu. 

Pēdējais mēnesis bija paskrējis haosā. Daudz darba. Daudz sieviešu. Daudz bezmiegā pavadītu nakšu.

Dienā, kad satiku Pjēru Kingsliju, mans dzīves kuģis sašūpojās. Viss, kas kādreiz sniedza gandarījumu, vairs neradīja nekādu sātu. Tāpat biju jau paguvis pārliecināties, ka ierastā uzdzīve šo sajūtu nemazina. Tas bija kaitinoši, lai neteiktu, ka nopietni krita man uz nerviem. 

Atskanot īsam signālam, lifta durvis pavērās, un, atbrīvojies no ciešā tvēriena, es palaidu Penelopi pa priekšu zālē.

– Misters Heins? – indiešu izcelsmes meitene, kura sagaidīja viesus pie ieejas, pacēla pret mani tramīgu skatienu.

Apstiprinoši pamāju, nedaudz izbrīnīts, ka viņa jau paguvusi iegaumēt manu vārdu. Laikam pēdējo nedēļu laikā biju šeit viesojies biežāk, nekā pats to atminējos. Un katru reizi ar citu sievieti pie sāniem. Jā, tas varēja izskaidrot mulsumu restorāna darbinieces sejā. Bet viņa ātri atguvās. 

– Mani sauc Sadija. Jūsu galdiņš ir jau sagatavots. Lūdzu, sekojiet man! – viņa laipni aicināja mūs dziļāk plašajā restorāna zālē, kas, kā ierasts, bija apmeklētāju pilna.

Kad ieņēmām vietu katrs savā galda pusē, mūsu priekšā tika novietotas ēdienkartes.

– Pēc brīža jūs apkalpos viesmīlis, – viņa paskaidroja, pildot glāzēs ūdeni. Meitene jau grasījās doties tālāk, kad, pieliekusies tuvāk, pieklusinātā balsī (kā izpaužot valsts mēroga noslēpumu) paziņoja: – Šovakar pie mums vakariņo arī pats viesnīcas īpašnieks.

Es palūkojos norādītajā virzienā un sajutos kā saņēmis ar dūri pa vēderu. Man pretī raudzījās nopietnu, kastaņbrūnu acu pāris.

Nezinu, jutos pārāk pārsteigts vai apjucis, jo vienīgais, ko spēju – īsi palocīt galvu. Pjēra mani īsi uzlūkoja. Tad, neatbildējusi sveicienam, pievērsās sarunbiedram, kurš bija neviens cits kā Henrijs Kūpers.

Vēl viens precīzs trāpījums. Šoreiz zemāk – zem jostasvietas.

Saķēris ūdens glāzi, vienā garā rāvienā ielēju tās saturu rīklē. 

– Vai viss labi, dārgais? – kaut kur pa gabalu dzirdēju Penelopes čiepstošo balsi.

Izmocījis sāju smaidu, apstiprinoši pamāju.

Viņa ir kopā ar Kūperu! Mana Pjēra ir kopā ar Henriju Kūperu!

Paga, paga! Pievaldi zirgus, Hein! Viņa nav tavējā. Nekad nav bijusi.

Protams, Pjēra Kingslija būtu varējusi tāda kļūt, ja es pats personīgi nebūtu no viņas atsacījies. Aizlaidies kā no nelabā.

Ja nu viņi bija kopā jau toreiz? Vai tas ko mainītu?

Un atbilde atnāca tik viegli, ka tā mani apstulbināja. Nē! Tas ne velna nemainītu. Ne tagad, kad skaidri zināju, ka vēlos Pjēru padarīt par savu. Iespējams, pietiktu ar vienu kopā pavadītu nakti, lai es rimtos. Mēs papriecātos, katrs no mums dabūtu savu, un varbūt mēs pat šķirtos kā draugi. Es dabūtu Pjēru Kingsliju laukā no galvas, laukā no sistēmas, un beidzot varētu dzīvot tālāk.

Vēlreiz pagriezu galvu Pjēras virzienā, bet viņa uz mani vairs neskatījās. Tā vietā, atmetusi galvu, viņa sirsnīgi smējās. Droši vien par kādu joku, ko izmetis sarunbiedrs. Lūkojos kā apžilbis, nespēdams atrauties no skata, kas lika manām krūtīm savādi tirpt. Un tajā pašā laikā apjēgt, ka esmu iekritis daudz dziļāk, nekā pats sākotnēji atļāvos to sev atzīt.

Kā karstas ogles manī gruzdēja greizsirdība. Greizsirdība par to, ka viņa izbaudīja laiku cita vīrieša sabiedrībā. Ka šis cits vīrietis lika viņai smieties. Viņš. Ne es.

Tas sasodītais Kūpers!

Nespēdams novērsties, turpināju raudzīties notiekošajā, kas bija aptuveni kā iegrūst naža asmeni krūtīs vēl par collu dziļāk. 

Tumši brūnie mati laistījās vakara saulē un šoreiz izlaisti, vieglos viļņos tie krita nedaudz zemāk par smalko zoda līniju. Pjērai mugurā bija vienkārša kleita bez piedurknēm. Nesajaucami – dizaineru darināta. Es to zināju, jo trīs gadus biju pavadījis kopdzīvē ar sievieti, kura dzīvoja un elpoja ekskluzīvu izstrādājumu dēļ. Un tomēr Pjēras gaume nekādā veidā nelīdzinājās tam, kā sevi pasniedza Sofija. Mana bijusī mēdza izvēlēties visuzkrītošākos un spožākos apģērbus, taču Pjēras stils bija izsmalcināts. Arī šovakar viņas vienīgie aksesuāri bija smalks rokaspulkstenis un mazi dimantiņi ausu ļipiņās.

Es nevilšus pavēros uz galda pretējo pusi, kur manas pavadones āriene kliedza pēc tādu vārdu salikuma kā “vienas nakts sakars”, un uz brīdi centos iztēloties, kas darījies Pjēras galvā, ieraugot mūs ienākam kopā. Vai viņai tas maz ko nozīmēja?

Skaidrs, ka sākotnējo iespaidu par sevi pamanījos sabojāt, vēl pirms Pjēru uzrunāju. Bet vēlāk, pēc mūsu kopīgā izbrauciena, viņa šķita atmaigusi. Es varētu likt galvu ķīlā, ka uz brīdi brūnās acis bija aizkavējušās pie manām lūpām kā apsverot domu par skūpstu. Bet ko es? Strupi atvadījos un aizbraucu, neko nepaskaidrojis. Jau kārtējo reizi apliecinot, ka esmu kretīns.

Un nu viņa mani redzēja kopā ar uzpūstu lelli, kura nevainojami iederētos jebkurā pieaugušu vīriešu izklaides izdevumā. Nojautu, tas manu vērtību Pjēras acīs necēla. Gluži pretēji.

– Vai varu jums ko piedāvāt?

– Viskiju. Dubulto, – norūcu, pat nepacēlis acis uz oficiantu.

Tad iekšēji nolamājos, jo puisis taču ne pie kā nebija vainīgs.

– Lūdzu! – steigšus piemetināju.

– Un jūsu dāmai? – izlikdamies nemanām manu rupjo izturēšanos, viņš laipni turpināja, acīmredzot pieradis pie šāda veida attieksmes. Ar to liekot man justies tikai kā vēl lielākam draņķim.

Penelopes sejā bija lasāms jautājums, bet mans skatiens jau atkal nevilšus aizslīdēja dažus galdiņus tālāk. Pie magnētiskākās sievietes, kādu biju sastapis.

Zināju, pienāks brīdis, kad viņa būs mana. Es vienmēr ieguvu to, ko vēlējos. Vienalga, cik daudz laika vai neatlaidības tas prasīja.

Bija pienācis laiks pielikt punktu šai apsēstībai.

Bija pienācis laiks padarīt Pjēru Kingsliju par manu.

Un ar šo lēmumu pietika, lai es atgūtu savaldību. 

Vismaz uz šo brīdi.


Pjēra

Trešā šampanieša glāze tuvojās izskaņai.

Divas bija mans ierastais limits. Nekad vairāk par divām. Bet šodiena bija izņēmums. Man vajadzēja just nelielu reibumu, lai izturētu vakaru, kas sākotnēji šķita pat tīri daudzsološs. Proti, līdz ieraudzīju Lukasu Heinu šķērsojam restorāna zāli rokrokā ar garkājainu modeli, uz kuras kleitai izmantotā materiāla daudzuma dizaineris, kā izskatījās, vēlējies ietaupīt. Sintētika. Gluži kā viss pārējais šīs būtnes ekipējums. Un tas precīzi iezīmēja brīdi, kad mans noskaņojums tika neatgriezeniski sabojāts.

Nezināju, kas aizskāra vairāk. Atmiņas par to, kā todien tiku pamesta trotuāra malā, vai fakts, ka grieķu dieva līdzinieks šeit ieradies kopā ar kādu, kura izskatījās kā tikko izkāpusi no viņa gultas. Nespēju iztēloties, ka šis ir Lukasa Heina standarts. Bet ko gan es par šo mačo zināju, lai spriestu par viņa gaumi attiecībā uz pretējo dzimumu?

Ogļu melnā ērkuļa īpašnieks jau atkal izcēlās starp citiem vīrieškārtas restorāna apmeklētājiem. Viņam piemita kas tīrs un mežonīgs. Pilsētniekam neraksturīgs. Kas tāds, kas lika galvā vērpties mulsinošām fantāzijām. Un tas nebija man ierasts stāvoklis. Vismaz ne publiskā vietā, ļaužu piepildītā restorānā. Un pilnīgi noteikti ne cita vīrieša sabiedrībā.

Tās acis. Tajās bija kaut kas tik… pazīstams. Skatiens, kādu neskaitāmas reizes biju redzējusi veramies sev pretī spogulī. Zināju, tas pieder kādam, kurš piedzīvojis dzīves sitienus. Es to atpazinu, jo neticēju, ka no tiem iespējams pilnībā atgūties. Un es nespēju beigt prātot, kādi dzīves pārbaudījumi atblāzmojas jūras dieva vīrišķīgi skaistajā sejā. 

Lai kā centos piedalīties Kūpera aizsāktajā sarunā, enerģija, ko izstrāvoja Lukasa Heina klātbūtne, bija tik visaptveroša, ka man nevajadzēja viņu pat redzēt, lai to sajustu uz savas ādas. 

Ar katru gribasspēka šūniņu es slāpēju vēlēšanos vēlreiz ielūkoties tumšo skropstu ieskautajās acīs. Tas bija kārdinājums, no kura atturēties izrādījās nopietns izaicinājums un reizē greznība, kurai nedrīkstēju ļauties.

Savā iztēlē redzēju tumšās acis. Sarauktās uzacis un saspringto žokli. Viņš bija izskatījies teju neapmierināts ar manu negaidīto klātbūtni, ko apstiprināja īsais sasveicināšanās žests, uz kuru biju izlēmusi neatbildēt, nevēlēdamās Kūperam norādīt savu patieso nemiera iemeslu. Negribēju, lai mans sarunbiedrs to iztulkotu nepareizi. Un patiesa pamata satraukumam taču nebija. Par ko mani trīcošie ceļgali visticamāk gardi pasmietos.

– Atvaino! Es uz brīdi! – Strauji piecēlos, pirms mans vakariņu biedrs paguva piesteigties, lai atbīdītu krēslu.

– Jā, protams. Kad atgriezīsies, ķersimies pie deserta. – Henrijs piecēlās kopā ar mani, apliecinot to, ko jau zināju. Proti, viņš ir viens no galantākajiem vīriešiem, kādus man laimējies pazīt.

Tad kāpēc? Kāpēc mans prāts un ķermenis nespēja atsaukties viņam tā, kā tas atsaucas uz Lukasu suņanaglu Heinu? Un vispār. Kopš kura laika es biju kļuvusi tik dramatiska?

– Nevaru sagaidīt! – mundri atsaucos, no sirds cerēdama, ka mans uzspēlētais entuziasms paslīdēs Kūperam garām nemanīts.

Ar dažiem soļiem pietika, lai aptvertu, ka esmu viegli noreibusi. Un uz mirkli atliekot malā vīriešu problēmas, es koncentrējos uz savu šībrīža galveno uzdevumu – neapgāžot neko un nevienu savā ceļā, tikt līdz dāmistabai. 

Veiksmīgi sasniegusi galamērķi, es nesteidzīgi iesmaržojos un naivā cerībā, ka tas palīdzēs noskaidrot galvu, izbužināju matus.

Kā tad! Tas bija aptuveni tāpat kā gribēt ar vates puļķīti apturēt kuģa sūci. Pieķerot sevi pie šīs domas, saviebos. Cik reižu klusībā biju pasmaidījusi par Keiras nepagurstošo spēju dramatizēt. Nu ko – patlaban mazā māsa varētu ar mani lepoties.

Dieva dēļ!

Salikusi visus priekšmetus atpakaļ plaukstas lieluma somiņā, es atgrūdu durvis un izgāju garajā gaitenī, kas veda uz restorāna zāli.

– Uff! – pār manām lūpām izlauzās neartikulēta skaņa, kad spēcīgs stāvs pienagloja mani pie sienas.

Pārsteigumā pavēros augšup, kur manī urbās degošs, tumši brūnu acu pāris. Jūtot spēcīgā auguma aprises pret savām daudz smalkākajām, katra mana ķermeņa šūna novibrēja priecīgā satraukumā. Tikmēr mans krūškurvis cilājās augšup un lejup, kampdams pēc skābekļa.

Kad beidzot atjēdzos, kas notiek, centos atraisīties, taču neizkustējos ne no vietas. Abas manas plaukstas, mēģinot atvairīt uzbrucēju, uzgūla platajām, šķietami no tērauda darinātajām krūtīm, un šī sajūta bija tik grēcīgi salda, ka mana sirds rokrokā ar veselo saprātu apmeta kūleni.

– Hein! Vai jūs esat jucis? – satraukti noelsos, pūloties likt vārdos izskanēt tam sašutumam, kādu, ņemot vērā radušos situāciju, man vajadzētu paust. Taču tā vietā teiktais izklausījās gandrīz kā koķeta liegšanās.

Kas ar mani? Vai biju zaudējusi prātu? Es šo vīrieti pat nepazinu! Vēl sliktāk – jebkurā mirklī kāds varēja nākt un mūs ieraudzīt!

“Pjēra, attopies!” domās sev pavēlēju.

Negrasījos padoties Lukasa Heina neizprotamajām spēlītēm. Tam vajadzēja būt vieglam uzdevumam, atminoties, ka vēl ne tik sen viņš bija pametis mani ietves malā pusvārdā un kopš tā laika nelicies ne zinis.

– Pjēra! – pazīstamā balss skanēja viegli aizsmakusi, un maigums, ar kādu tika izteikts šis viens vienīgs vārds (manējais), mani uz līdzenas vietas apstulbināja. Tās dziļums un vibrācija lika man vēlēties izkust spēcīgajās rokās kā šokolādes tāfelītei, pārāk ilgi pamestai uz mašīnas priekšējā paneļa.

Kā nolasot manas domas, Lukasa lūpu kaktiņi savilkās pašapmierinātā smīnā.

– Tūlīt pat atlaid mani! – pavēlēju, kā pašai likās, skaļi un pārliecinoši, bet ar ausi uztvēru vien vārgu pīkstienu.

– Vai esi droša, ka tas ir tas, ko tu vēlies? – Viņš pavisam viegli ar delnas ārpusi aizskāra manus deniņus, un acis pašas pret savu gribu labsajūtā pievērās. – Jo tavs ķermenis, Pjēra, tas stāsta ko citu.

Raupjie pirksti pārslīdēja manam vaigam. Tad nesteidzīgi mēroja ceļu uz leju gar ausi un zodu līdz kakla bedrītei.

Ar pūlēm atdarīju kā ar svinu pielijušos plakstiņus un noriju siekalas.

– Muļķības!

Viņš, šis iedomīgais nelietis, smīnēja, neticēdams nevienam manam vārdam.

– Iespējams, tu to nemani, bet tava elpa ir strauja un sekla. – Lukasa maigie pieskārieni atstāja karstus nospiedumus uz manas ādas.

Saprāta balss galvā kliedza, ka laiks izrauties, bet viss pārējais vilināja pakļauties. Un kā liedams eļļu ugunī maigais balss tembrs kausēja pēdējās mana gribasspēka paliekas.

– Un to dzirdēt… – viņš čukstēja man pie pašas auss, – ir kā spīdzināšana. Jo tas liek iztēloties, kādas skaņas šīs skaistās lūpas izdvestu, ja mēs atrastos kur citur… kādā privātā vietā… divi vien… Kur šī nelielā, piegulošā kleita, kas dara mani traku, Pjēra, tev nebūtu nepieciešama.

Neviens vīrietis nebija atļāvies ar mani tā runāt. Tas bija mulsinoši un pilnīgi noteikti par daudz. Bet, kamēr manās smadzenēs norisinājās īssavienojums, ķermenis (nodevīgais nelietis) reaģēja pa savam. Tas atsaucās, liekot katrai šūniņai tajā uzdzirksteļot iekārē. 

Mana sejas izteiksme, nešaubījos, pauda šoku, taču nešķita, ka Lukasu Heinu šis apstāklis kaut mazākā mērā iespaidotu. Taisni pretēji. Lūkojoties manī kaislē aptumšotu skatienu, viņš turpināja: – Es zinu, ka tu to jūti. Šo vilkmi starp mums. Tev tikai jāļaujas… – pēdējie vārdi izskanēja pie manām lūpām, un es pārstāju elpot.

Tikai dusmas par savu vājumu deva spēku aizgriezt galvu sāņus. Vēlējos izrauties no mistiskās varas, kuras gūstā pret savu gribu tiku turēta, bet, lai kā pūlējos justies sašutusi, mans ķermenis vibrēja priecīgā satraukumā kā atmodies pēc ziemas miega.

Es nedrīkstēju padoties. Biju apņēmusies šo vīrieti neieredzēt un nevarēju pieļaut, ka viņš tik viegli gūst virsroku. Pat ja viss, itin viss manī lūdzās pakļauties.

– Mēs varam jebkurā brīdī pamest šo vietu, un es apsolos piepildīt kat-ru ta-vu vēlēšanos. Kat-ru ta-vu iegribu. Kamēr vien tu nelūgsi man beigt. Un es galvoju: tu to nelūgsi, Pjēra. Tev nebūs gana. Tici man!

Lēni paraudzījos augšup. Kaut kas tajā, kā Lukass Heins mani vēroja, atgādināja kaķa rotaļu ar peli, un, to redzot, es vēlreiz no visa spēka viņu atgrūdu. Diemžēl arī šoreiz neveiksmīgi.

Nopietni? Kas viņš kāds Halks? Nepārvarams akmensmūris?

– Iedomīgs un piedevām pašapmierināts! – es izmetu, asinīm uzbangojot svaigās dusmās par savu vājumu.

– Es drīzāk izvēlētos “pašapzinīgs”, – teikto pavadīja iešķībs smaids. – Vai nepiekrīti, ka tas ir labi, ja vīrietim piemīt veselīga pašapziņa?

– Runājot par vīriešiem… – Bija pienācis laiks pielikt punktu šim neprātam. – Domāju, esi pamanījis, ka neesmu šeit viena. Man ir jāatgriežas, pirms vēl Henrijs devies mani meklēt. Tāpēc… ja tu, lūdzu, pabīdītos malā… – Bezspēcīgās dusmās dziļi izelpoju.

– Prieks, ka vismaz ar to jūsošanu esam galā! – Brūnās acis līksmi dejoja. Bet tajās bija vēl kas. Kaut kas tumšs un neizprotams. – Mūsu attiecībās ir progress.

Mūsu attiecībās?

Uz sekundes simtdaļu ļāvu šim vārdu savienojumam ielauzties apziņā. Tas reibināja. Tomēr nomoda sapni ātri nomainīja realitātes nepielūdzamais tiešums.

– Par kādām attiecībām tu runā? Viss, ko par tevi zinu, ir vārds un nodarbošanās. Un jā, vēl arī tas, ka laikā, kad skolā mācīja labas manieres, tu šīs stundas nogulēji, – pēdējo piemetināju klusāk un tikpat ātri aptvēru savu kļūdu, jo tumšie redzokļi iespulgojās.

– Tātad esam vienojušies? – Viņš pat necentās slēpt apmierinājumu.

Un, ja vien manī nerunātu aizkaitinājums, es būtu spiesta atzīt, ka Lukass Heins šādi – ar izaicinošu smaidu sejā – izskatījās pievilcīgāks nekā jebkad. Kas cits – neviens nespētu mani piespiest atzīt to skaļi.

– Nepietiek, ka izturies kā pašapmierināts snobs, izskatās, piedevām esi arī kurls, – izspļāvu, bet tūlīt aprāvos. Nesapratu, kāpēc tā pateicu. Iespējams, tās bija dusmas pašai par savu bezspēcību, ko Lukass Heins lika man piedzīvot. Lai nu kāda, bet es necietu būt vāja.

Pulkstenis tikšķēja. Es biju prom pārāk ilgi. Un, ja vien negribēju, lai Kūpers, nākot mani meklēt, ieraudzītu šādu ainu, bija jārīkojas. Diez vai es spētu savam vakariņu biedram izskaidrot radušos situāciju. Turklāt negrasījos pieļaut, ka kāds vīrietis (jebkurš vīrietis!) iespiež mani stūrī. Neviens nepadarīs Pjēru Kingsliju par bezpalīdzīgu upuri! Arī ne tad, ja šis neviens atgādina no sengrieķu mītiem izkāpušu jūras dievu.

– Man ir jāatgriežas. Tūlīt pat! – es uzstāju. – Brīdinu tevi! Atkāpies vai arī es kliegšu.

– Ar vienu noteikumu, – viņš murrāja, klaji ignorēdams savā virzienā raidīto dusmu izvirdumu.

Lukasa skatiens maigi nomēroja manu seju, līdz atdūrās gabaliņu zem deguna.

– Ar kādu? – Noriju siekalas, nespēdama novērst acis no sārtajām, viegli pavērtajām lūpām, ap kurām tumšie rugāji virs augšlūpas un tad gabaliņu zem apakšlūpas kā gaismiņu līnijas uz skrejceļa norādīja – piezemēties šeit. Un kurš gan spētu tik skaidrām norādēm pretoties?

Nekad nebiju skūpstījusi vīrieti ar sejas apmatojumu un piepeši vēlējos, lai man izrādītos taisnība. Lai tieši tāds būtu nosacījums manis atbrīvošanai. Lai mans sagūstītājs uzstātu uz skūpstu.

Vai Lukasa garša atstātu uz mani tikpat eksplozīvu iespaidu kā smarža, kas bija svaiga un vīrišķīga, spēja satraukt un reizē mierināt.

– Tu tūlīt pat atgriezīsies pie Kūpera un izbeigsi visu, kas starp jums bijis! – viņš lietišķi paziņoja, liekot man pāris reizes pārsteigumā samirkšķināt. – Esmu gatavs ienākt tavā dzīvē ar visiem tiem pašiem noteikumiem. Par atsevišķām detaļām mēs, protams, varam vienoties vēlāk.

Stīvi vēros uz vīrieti savā priekšā, jūtoties pārāk apjukusi, lai kaut ko uz šo dīvaino piedāvājumu atbildētu.

– Esmu drošs, ka varu piedāvāt tev visu to pašu un vēl vairāk. Ja saproti, ko ar to domāju, – sekoja daudznozīmīga piebilde.

Par ko, pie svētās debess, viņš tur runāja?!

– Vari saukt mani par iedomīgu, bet, tici man, gultā es varu tev sniegt vairāk nekā jebkurš vīrietis, ar kuru esi bijusi kopā.

Mans žoklis atkārās. Bija jābūt neticami pašapmierinātam, lai ko tādu apgalvotu. 

– Man nav ne mazākās nojausmas, par ko tu runā, – izmocīju.

Lukasa seja atguva nopietnību.

– Tā nu ir sanācis, ka esmu atšķetinājis tavu rēbusu, Pjēra. Un, lai arī sākumā, atzīstu, tas mani nepārliecināja, šobrīd situācija… teiksim tā… tā ir mainījusies. Esmu gatavs piedalīties. Un ar to es gribu teikt, ka tavu situāciju nenosodu. Ja piekritīsi partneru maiņai par labu man, apsolu, mēs abi – tu un es – lieliski pavadīsim mums atvēlēto laiku kopā.

– Es… – apstulbināta stostījos. – Man šķiet, es nesaprotu, – atkārtoju, vienlaikus jūtot vaigus iekvēlojamies. Jo pamazām sāku aptvert, ko Lukass Heins man piedāvā. Tomēr kaut kas manī ietiepīgi atteicās to pieņemt.

– Pjēra! – Viņš ar īkšķa galu uzmanīgi aizskāra manu vaigu. – Es varu tevi nodrošināt ar visu, ko tava sirds kāro. Varu noīrēt mums dzīvokli labā rajonā. Iegādāties skaistu apģērbu. Rotaslietas. Jebko! Kopā ar mani tev būs viss, ko jebkad esi kārojusi. Viss, par ko jebkad esi sapņojusi.  


Lukass

– Apmaiņā pret… seksu, – Pjēra gandrīz bez skaņas noteica, sejai zaudējot pēdējo krāsas lāsīti. Gandrīz tā, it kā šī doma izraisītu viņai nelabumu.

Pagaidi! Vai es biju palaidis ko garām? Vēl tikko šī pati sieviete manās rokās bija degusi, bet tagad atgādināja stīvu ģipša figūru.

– Ne tikai. – Paraustīju plecus. – Kādi ir tavi parastie nosacījumi? – Neredzēju iemeslu runāt aplinkus. Galu galā, mums bija jānoslēdz vienošanās. Darījums.

– Parastie? – Pjēras balss aizlūza, un nu jau viņa izskatījās tik bāla, ka es pavirzījos nostāk, baiļojoties, vai, neaprēķinādams spēku, neesmu viņu pārāk stipri saspiedis.

Kas pie…?! Vai tas spīdums viņas acīs ir asaras?

Kolīdz mans tvēriens atslāba, Pjēra izrāvās un atkāpās man neaizsniedzamā attālumā. Smalkās rokas apņēma plecus. Bet, kad tās kā aizlauzti spārni noslīdēja atpakaļ gar sāniem, smailais zods paslējās augstāk. Ielūkojusies man cieši acīs, viņa nikni nočukstēja: – Tu vairs nekad… nekad mūžā… man… nepieskarsies!

Tad viņa pagriezās un gandrīz skriešus aiznesās restorāna zāles virzienā. 

Kaut kas bija nogājis greizi. Un, ja mana nojauta nemeloja, šoreiz es biju nodedzinājis visus tiltus, kas mani veda pie Pjēras Kingslijas. 

Bet ko? Ko, pie joda, es biju palaidis garām?

Viņa bija tik skaisti man pakļāvusies. Līdzās nedrošībai kastaņbrūnajās acīs bija kvēlojusi degsme un aizrautība.

Jutos simtprocentīgi drošs par Pjēras atbildi. Par savu uzvaru.

Tad kas, pie velna, bija nogājis šķērsām?


Pjēra

Atgriežoties restorāna nu jau liegi izgaismotajā zālē, jutu gandrīz fizisku nelabumu. Neredzot neko un nevienu ap sevi, es maršēju taisnā ceļā pie Henrija.

Atrāvis skatienu no dzērienu kartes, viņš pasmaidīja, bet, zilajām acīm sastopot manējās, gludi skūtā seja ieguva nopietnību. – Vai viss kārtībā?

Spriežot pēc Kūpera balss, es izskatījos tieši tā, kā jutos. Un jutos es tā, it kā kādu vai kaut ko tikko būtu apglabājusi. Un vai savā ziņā tā arī nebija?

– Nepatīkama telefonsaruna, – izvairīgi paskaidroju. 

Ko vēl es varēju sacīt? Ka vīrietis, kuru biju iekārojusi, pēc tam nicinājusi un pēc kura pēcāk atkal tikpat karsti alkusi, visu šo laiku uzskatījis mani par prostitūtu? Diez vai tas būtu labākais sarunu temats pirmajam randiņam. Vai jebkādam randiņam.

– Vai tu, lūdzu, varētu aizvest mani mājās?

– Bet, protams! – Henrijs pamāja. Tad piesardzīgi ieminējās: – Vai vēlies aprunāties?

Es noraidoši pakratīju galvu.

Protams, ka to nevēlējos. Jo “nepatīkamā telefonsaruna” bija neviens cits kā Lukass Heins. Un viņu apspriest ar Kūperu es nevarēju. Un negribēju.

Tramīgi pametu skatienu pret galdiņu, kur iepriekš bija redzējusi viņu sēžam, bet Lukasa vieta stāvēja tukša. Šī bija mana izdevība nozust.

Neatceros, kā nonācām pie lifta, bet jau grasījos uzelpot, kad Henrijs kādu uzrunāja: – Un te nu mēs atkal tiekamies! – Viņš izstiepa roku sveicienam, un es ar acs kaktiņu manīju abus vīriešus sarokojamies.

– Kūper! – Lukasa balss nepauda vairāk par remdenu pieklājību.

– Man ir iespaidīgi plāni attiecībā uz tevi, vecozēn! Domāju, tev būs interesanti tos uzklausīt. – Izvilcis no uzvalka iekškabatas nelielu sudraba etviju, Kūpers izņēma no tās vizītkarti.

Lukass to satvēra un pat neapskatījis ieslidināja žaketes krūšu kabatā.

– Pjēra, vai atminies Lukasu Heinu? – Henrijs apņēma manus plecus manierē, kas citkārt (ņemot vērā, ka mūsu attiecību statuss vēl bija visai neskaidrs) man īsti neietu pie sirds. Taču pašlaik tas bija mazākais, kas nodarbināja manu prātu. – Mēs tikāmies banketā, kur tu…

– Man ļoti jāatvainojas, Henrij, bet es tiešām nejūtos labi. – Maigi piespiedu plaukstu koši baltā uzvalka kreklā tērptajām krūtīm.

Lukasa žoklis saspringa. Vai varbūt es to tikai iztēlojos.

– Jā, protams, dārgā. Atvaino, Hein, man jānogādā dāma mājās. Tad jaunnedēļ gaidīšu tavu zvanu.

Atskanot glābējzvanam, kas realitātē bija īsa zvana šķindoņa, lifta durvis pavērās un es izmantoju iespēju iemukt kabīnē. Paldies Dievam, Henrijs man sekoja.

Vēl brīdis, un šis murgs būs galā, mierināju sevi, bet, pacēlusi skatienu, ar šausmām konstatēju, ka Lukass nav izkustējies ne no vietas. Vēl ļaunāk. Tas bezkauņa lūrēja uz mani ar skatienu, ko pat bērns iztulkotu kā intīmu.

Un piepeši es sapratu. Ka viņš to dara apzināti. Ka tieši to šis neiedomājamais tips vēlas panākt. Skaidri un gaiši norādīt Henrijam, ka neesam svešinieki. Gluži kā suns apčurā stabu, iezīmējot teritoriju, Lukass Heins tikko bija iezīmējis mani.

Īss mirklis, un es jutu sev pievērstu blakusstāvētāja skatienu.

Henrijs. Viņš zināja. Viņš saprata.

Vaigos iesitās karstums, un es klusībā lūdzos, kaut plānā pūdera kārta spētu nomaskēt to apkaunojumu, kas šobrīd kā luksofora aizlieguma signāls koši izgaismoja manu seju.

Divviru durvis gausi aizvērās, un pēdējais, ko redzēju otrpus tām, bija tumšu rugāju ieskautas lūpas, savilktas zinošā smīnā.

Tas nenotika ar mani. Nenotika.

Nepatīkama telefonsaruna?!

Pat ja mans vakariņu biedrs nebija informēts par notiekošo, tagad skaidri zināja, ka meloju. Par ko gan es domāju? Vēlējos, kaut zeme pavērtos un aprītu mani dzīvu.

Tas nolāpītais, nolāpītais Heins!

Situācijas, kādā viņš mani nostādījis, dēļ brauciens līdz pirmajam stāvam šķita mūžību garš. Es stīvi vēroju, kā viens cipars uz stikla paneļa nomaina nākamo. Tad citu.

Henrijs klusēja.   

Arī visu braucienu līdz dzīvoklim viņš nebilda ne vārda. Allaž laipnās acis domīgi vērās cauri automašīnas tonētajam logam, kamēr es… skaitīju minūtes, kad viss šis murgs beidzot būs galā. 

Glaunais auto piestāja galapunktā, un es atgrūdu pasažieru durvis. Spriežot pēc skaņas, ko dzirdēju aiz sevis, Kūpers darīja to pašu.

Izkāpusi uz ietves, es lēni pagriezos un sažņaudzu plaukstas cieši kopā.

– Paldies par vakariņām! Ēdiens bija lielisks. Un vakars tāpat. Vismaz… līdz es to sabojāju. – Izspiedu uz lūpām nevarīgu smaidu. – Par to man ir patiesi žēl. Arlabvakaru, Henrij!

Nezināju, ko vēl piebilst, tāpēc pāris soļus atkāpos un pagriezos promiešanai.

– Vai tiešām tu tā bēgsi? – balss aiz muguras mani apturēja, un es negribīgi pagriezos.

Daži gari soļi, un viņš mani panāca.

– Es… – iesāku, lai gan patiesībā man nebija, ko teikt. Tagad, pieķerta melos, nezināju, vai jebkad spēšu ielūkoties Henrija Kūpera acīs, nejūtoties kā nodevēja.

– Dārgā, vai tu vismaz paskatīsies uz mani? – viņa balss skanēja maigi. Gandrīz tēvišķi. Un, kad es pacēlu acis, man par pārsteigumu, laipnajā sejā nenolasīju ne pilītes nosodījuma. – Mēs esam divi pieauguši cilvēki, un šis bija mūsu pirmais kopīgais vakars divatā. Būsim reāli, es tevi uz to praktiski pierunāju.

– Henrij… – mēģināju iejaukties, bet viņš mani pārtrauca.

– Pirms vēl ko saki, lūdzu, uzklausi mani!

Neatrados tādā pozīcijā, lai izvirzītu noteikumus. Un tiešām nevēlējos, lai manas un bijušā klienta attiecības beigtos uz šādas nots, tāpēc piekrītoši pamāju.

– Es pieļauju, ka tev var būt savi noslēpumi. Bet vēlos, lai zini, ka es izbaudīju šo vakaru. Un man tiešām patīk tava sabiedrība. Tāpēc, ja tu piekritīsi, es ļoti vēlētos jau drīzākajā laikā to atkārtot. – Viņš pasmaidīja. – Es gribu iepazīt tevi labāk, Pjēra. Bet, ja mēs to darām, man ir jābūt drošam, ka šajās attiecībās esam divi vien. Vai saproti?

Jau pavēru muti, lai atbildētu, bet Henrijs mani apsteidza: – Tev nav jāatbild tūlīt. Apdomā un, kad esi gatava, dod ziņu! Lai ko arī izlemtu. Vai varam tā vienoties?

Es piekrītoši pamāju.

Te nu tas bija. Vēl viens pierādījums, ka Henrijs Kūpers ir īsts džentlmenis. Un es jutos pateicīga, ka viņš ir arī gana tolerants, lai neliktu man pieņemt lēmumu uz līdzenas vietas. Jo es pilnīgi noteikti nebiju tam gatava.

– Labi! – Viņš pasmaidīja un ar pirkstu galiem aizskāra matu šķipsnu pie manas auss. – Bet, pirms vēl tevi palaižu, ir kas tāds, ko vēlos izdarīt. Kas tāds, kas, ceru, atvieglos tava lēmuma pieņemšanu.

Nepaspēju pat samirkšķināt, kad Henrija lūpas piekļāvās manējām, un es ļāvos vienam no skaistākajiem skūpstiem manā dzīvē, grimdama dziļāk un dziļāk labsajūtas mākonī, ko izraisīja rāmie lūpu pieskārieni. Katrs liegais un nesteidzīgais mēles vilciens.

Un jā – šis skūpsts pilnīgi noteikti atvieglotu manu uzdevumu, ja šajā pašā mirklī manas lūpas neilgotos pēc cita vīrieša pieskāriena.

Ghhh! Tas bija tik netaisni!

Nevēlējos domāt par to briesmīgo tipu, kad mani skūpstīja šāds vīrietis, kurš ne tikai lieliski skūpstījās, bet atšķirībā no snoba Heina bija īsts džentlmenis.

Henrijs Kūpers bija izteicis man attiecību piedāvājumu, pirms vēl mani noskūpstījis. Un viņam bija brīnišķīgas lūpas. Es būtu briesmīga mele, ja apgalvotu, ka neizbaudīju katru lēnās, jutekliskās dejas sekundi.

Tad kāpēc? Kāpēc, ja reiz viss bija tik skaisti un nevainojami, es aizvien acu priekšā redzēju viņu. Vīrieti motociklista zābakos, kurš, ne aci nepamirkšķinot, bija gatavs mani nolīgt par savu eskorta meiteni.

Pie šīs domas mana rīkle aizžņaudzās, un, nespēdama līdz galam nodoties skūpstam, es uzmanīgi atvirzījos sāņus.

– Piedod, biju domājis pavisam īsi, bet nespēju atturēties! – Henrijs vainīgi pasmaidīja, bet degošais skatiens nepauda ne kripatiņas nožēlas. Vienīgi vieglu skurbumu. 

– Viss kārtībā. Patiešām! Tas bija… jauki! – Viegli aizelsusies, mulsi vēros kvēlojošajos safīros. – Paldies par šo vakaru! Vēlreiz. Es to nudien izbaudīju. 

– Es gribētu ticēt, ka tas ir tikai pirmais no daudziem! – Viņš viegli saspieda manu plaukstu. Tad pieliecās un uzspieda vēl vienu īsu skūpstu uz manām aizslēgtajām lūpām, pirms lēni atkāpās.

Es pacēlu plaukstu atvadu sveicienā. Tad pagriezos un nedaudz grīļīgiem soļiem devos iekšā.

Bet viss, par ko spēju domāt, bija brīdis, kad varēšu izraudāt pazemojumu par šovakar piedzīvoto spilvenā.


No sirds ceru, ka izbaudīji šīs lapas! :)



Pirmajiem 100 pircējiem grāmata ar autores ierakstu

Pie pasūtījuma veikšanas lodziņā PAPILDU INFORMĀCIJA norādi vai vēlies saņemt grāmatu ar autores ierakstu, vai bez. Ja ar, tad norādi topošās grāmatas īpašnieces vārdu. Paldies! 

Svinam lasīšanas sezonas sākšanos!

Ir sākusies lasīšanas sezona. Jā, jā! Izrādās, tāda patiesi ir. Es nezinu kā Tev, bet man šovasar darbu un pasākumu ir bijis tik daudz, ka nu jau katru dienu pieķeru sevi pie domas, ka gribu atkrist kaut kur klusumā ar grāmatu. Esmu tik ļoti noilgojusies pēc lasīšanas!! Un rudens − viens no maniem mīļākajiem gadalaikiem (ja ne pats mīļākais) ir kā cerību stars, ka beidzot tas brīdis pienāks. Es gan nezinu kā, jo darbu nekļūst mazāk, bet...

Svinot lasīšanas sezonas sākumu, no 01.09-11.09 iegādājoties 2 grāmatas (abas ar ierakstu un rūpīgi iesaiņotas), Tev ir iespēja saņemt atlaidi. Tā ir ne tikai lieliska iespēja iegādāties "Vēl reizi mīlēt" par pievilcīgu cenu, bet arī atbalstīt mani, lai jau tuvākajā laikā es varētu iepriecināt katru no jums ar otro Aidaho sērijas romānu “Gabaliņš Paradīzes”.

Tiekamies “Vēl reizi mīlēt” lapās! Un, kā vienmēr, ar nepacietību gaidu jūsu atsauksmes! :)

Mīlestībā,

Lauren






E-grāmata

Garš lidojums? Dodies ceļojumā, bet negribi apkrauties ar smagu bagāžu? Vai varbūt sēdi šķietami nebeidzamā rindā? Ir tik ērti, kad grāmata vienmēr ir rokas stiepiena attālumā! Iegādājies "Vēl reizi mīlēt" e-formātā un neizej no mājas bez savas grāmatas!

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.